To nav iespējams izdarīt mazā vidusskolā, kurā mācās daži simti bērnu. Pirms šībrīža reformas sākuma Latvijā bija tikai 160 skolu (18% no visām skolām), kurās mācās vairāk nekā 500 skolēnu, bet 530 skolu (60%), kurās mācās mazāk nekā 200 skolēnu.
Finansēšanas principa «nauda seko skolēnam» ieviešana, t.i., valsts finansējumu skolotāju algām piešķir, balstoties uz skolēnu, nevis skolotāju skaita, vairākos novados un pilsētās likusi nopietni izvērtēt esošo skolu tīklu, slēdzot mazās skolas, pārorganizējot nelielās vidusskolas par pamatskolām u.tml. Šīs pārmaiņas bieži izsaukušas reakciju par «nabaga bērniem», kam agri jāceļas uz skolu, par tukšajām skolas ēkām un darbu zaudējušiem skolotājiem. Taču mums jāsaprot, ka nevar pastāvēt skolas bez bērniem. Novados, kur vietējie lēmumu pieņēmēji laikus izvērtējuši situāciju, skolu tīkls tika sakārtots jau pirms vairākiem gadiem, ieguldot līdzekļus plašu izglītības iespēju piedāvājumā, nevis eiroremontā.
Vidusskolai, kurā ir tikai viens vai pat tikai divi paralēlo klašu komplekti, t.i., skolā ir viena astotā vai viena desmitā klase, ir ļoti grūti nodrošināt pilnu slodzi visu pamatpriekšmetu skolotājiem, tādejādi piesaistot kvalitatīvus kadrus, nemaz nerunājot par iespējām izvēlēties dažādas izglītības programmas. (Ar mūsdienīgu vidusskolu es domāju skolu no 7. līdz 12.klasei. Arī 1.-4.(6.)klašu grupā izglītības kvalitātei jābūt galvenajam kritērijam, taču šajā vecuma grupā lielāka uzmanība jāvelta arī skolas tuvumam bērna dzīvesvietai.) Protams, ka skolēnu skaits vien, bez spēcīgas vadības un vietējās sabiedrības atbalsta, negarantē labu skolu, taču tas paver lielākas iespējas. Veidojot skolu tīklu, ir svarīgi izvairīties no viensētu principa, cerot, ka katrs novads varēs uzturēt kvalitatīvu vidusskolu.
Mums būs tik labas skolas, kādas mēs kopīgi ar novadu pašvaldībām veidosim kā iedzīvotāji un vecāki. Es ceru, ka jauno novadu robežas nekļūs par aploku, kas ierobežo bērnu nākotnes iespējas.
Tieši šobrīd, kad pārejam uz citu skolu finansēšanas principu - «nauda seko skolēnam» - un pie darīšanas ar sparu ķērušies jauno novadu vadītāji, mums ir iespēja izvērtēt prioritātes. Izglītības reformu gaitai un attiecīgā novada spējai nodrošināt izglītību katram bērnam mums jāceļ augstāka latiņa nekā attālums no bērna dzīvesvietas līdz skolai. Izglītības kvalitātei jābūt par nozīmīgāku kritēriju nekā pieejamība.