Dabiski, ka tā nenotiek ar visiem, un dabiski, ka tie jaunie par tiem vecajiem rūpējas arī, mīlestības mudināti, nedomājot, ka maksā kādu parādu. Taču arī tas nebūtu nekas, jo līdz ar to apliecinātu pienākuma apziņu - ja nekā cita pret to, kuram lietošanas termiņš tuvojas beigām, vairs nav. Jā, vēl mēdz būt arī merkantili apsvērumi - gadījumos, kad pastāv draudi izslēgt no aplaimoto mantinieku saraksta. Bet vispār vairums veco ir iespēja savu dzīvi vadīt mājās, kas parasti ir vieta, kur audzināja un mīlēja bērnus - kā nu sanāca. Bet tiem, kuriem lāgā nesanāca - un ne vien audzināšana, bet bērnu nebija vispār -, tiem nav citas izejas kā piekrist, lai aizved uz mežu (pansionātu, ko tagad tā smalkāk sauc par sociālās aprūpes namu) ar mūsdienu ragaviņām (auto markai nav nozīmes). Pie citiem iemītniekiem, kas aizgūtnēm pilnā balsī apgalvo, cik labi ir tagad, tā savu grēku vāceli vecumdienās papildinot ar meliem.
Zināma līdzība te ir ar bērnudārziem, kur daudziem nākas iedabūt bērnus, jo citādi nav iespējams. Bet daudzi - iespējams, ka vairums, - tos tur iedabū tāpēc, ka svarīgāka par bērnu ir karjera un tamlīdzīgas blēņas. Protams, bērniem iestāsta, ka tur ir forši, ka viņiem tas patīk, un iestāsta tik intensīvi, ka daudzi dzīves iesācēji tam notic. Tāpat kā beidzēji notic, ka pansionātā ir forši. Iespējams, ka nenotic, bet savā bezgalīgajā mīlestībā negrib sāpināt savus nepateicīgos bērnus.
Reiz kāds atkarīgo ārsts, nu jau nelaiķis Edmunds Rudzītis pareizi teica, ka tiem, kuri labi jūtas organizētā iestādē, kur dienas jāvada kolektīvā un pastāv reglaments, kaut kas nav kārtībā ar galvu. Tas par tiem, kas nav vientuļi un kuriem nākas savu mūža garumā ierasto ģimenes siltumu mainīt pret surogātu - tikpat kā. Vientuļajiem, kuriem vienalga kāda iemesla dēļ vairs nav neviena un paši vairs nespēj, tā ir vienīgā iespēja pirms lielās metamorfozes. Tātad - ja nav citu iespēju, bet grib vēl kādu laiku uzturēties šajā Pasaulē, tad pansionāts ir pēdējais glābiņš un tikai.