Izvēlējās viesmīlību
Kad Inga vēl mācījās Rīgas 3. vidusskolā, viņas sapnis bija žurnālistika. Bijušas publikācijas tālaika jauniešu žurnālā Draugs un laikrakstā Padomju Jaunatne, taču pēc skolas beigšanas Inga izlēma, ka būs viesmīle tāpat kā vecākā māsa. Izmācījusies viesmīļu skolā, viņa sāka strādāt restorānā Rīga. «Bija interesanti, zālē bijām ap 20 oficiantiem, bijām draudzīgs kolektīvs. Paveicās arī ar cilvēku, kas mani apmācīja.»
Kad restorānā samazināja štatus, Inga atrada darbu Latvenergo atpūtas bāzē Liesma Jūrmalā (tajā ietilpa viesnīca un konferenču centrs), kur iekārtojās sākumā par viesmīli, pēcāk par bārmeni, jo gribējās ko pamainīt. «Man visu laiku vajag attīstību.»
Inga apprecējās, piedzima meitiņa. Abi ar vīru iegādājās dzīvokli, paņēma kredītu, taču drīz saprata, ka ar policista un viesmīles algu nespēj savilkt galus. Ingai Amerikā dzīvoja draudzene, kas aicināja par krustvecākiem savam bērnam un ciemos. «Aizbraucām. Atceros, staigājām gar okeāna malu, lasīju izmētātos centus. Vīrs teica - tas uz atgriešanos. Es teicu - liecies mierā, kāda atgriešanās?!» Inga stāsta. Tomēr pēc gada abi jau kravāja somas, lai dotos uz ASV otrreiz - strādāt. Latvija tolaik vēl nebija ES, savukārt ASV vīza uz 10 gadiem jau bija dabūta. «Kā lielākajai daļai arī mums likās, ka Amerikā dolāri aug kokos - aizbrauksim, saplūksim un pēc pusgada brauksim mājās atdot kredītu. Diemžēl viss ieilga.»
Kredīts un Amerika
Ņujorkā Ingas vīrs atrada darbu celtniecībā, bet pašai gājis grūtāk, līdz iekārtojusies kulinārijā, virtuves darbos. Pirmie divi gadi ASV bijuši ļoti smagi. «Kamērapaudz» ar paziņām un saproti, ko tā valsts no tevis grib un ko tu no tās vari paņemt. Arī vide, cilvēki ir citādi. Mēs visam un visiem ticam. Tur katrs cīnās par izdzīvošanu - var teikt vienu, bet darīt ko citu,» Inga stāsta. Vissmagākā gan bija prombūtne no meitas, kas bija palikusi Latvijā kopā ar omi.
Inga atrada viesmīles darbu krievu imigrantu restorānā, bet vēl pēc kāda laika iepazinās ar kāda restorānu tīkla īpašnieku, kas viņu uzaicināja izmēģināt spēkus restorāna menedžeres amatā. Ingas pienākumi bija pieņemt banketu pasūtījumus, izvēlēties klientiem galdus, sagaidīt restorāna viesus, sekot līdzi oficiantu, pavāru un apsardzes darbam. Restorānā bija trīs zāles, 750 sēdvietu, bet lielākais izaicinājums bijis darbs ar personālu. Inga kolektīvā bija vienīgā sieviete un saviem padotajiem - vīriešiem pēc 30 - nereti bija spiesta rādīt raksturu, grūtumu izraudot mājās uz pleca vīram, kas arī bija sācis strādāt šī restorāna apsardzē. Gadījušies arī piedzīvojumi. Reiz Inga aizgājusi uz lielo saldētavu pagrabā pēc musļa paraugiem, bet durvis iesprūdušas, ārā nav tikusi. «Biju stresā, bet Dievs stāvēja klāt - durvīm vēlreiz viegli pieskāros, un tās padevās.»
Vēlāk Inga sāka strādāt tā paša saimnieka jaunuzbūvētā restorānā, kas bija nedaudz mazāks. Arī uz to cilvēki plūduši straumēm, uzstājušies fantastiski dziedātāji. Tomēr, tiklīdz kredīts bija atmaksāts, Inga ar vīru atgriezās Latvijā. «Atbraucām, un jutu, ka esmu nokavējusi laiku, kurā mans bērns izaudzis līdz tīnim un mana mamma novecojusi. Tas ir pat traģiski, lai gan daudzi to nesaprot,» Inga saka.
Acis baidās, rokas dara
Atgriešanās cēla spārnos, bet sadzīve lika raizēties. Inga Latvijā atgriezās 2009. gadā, krīzes laikā, kad darbiniekus nevis meklēja, bet atlaida. Viņa apguva friziera arodu, domāja par sava salona atvēršanu, taču drīz saprata, ka saloni ir uz katra stūra, bet dzīvības tajos - nekādas. Atmeta biznesa iecerei ar roku.
Kad vīrs, kas bija sācis strādāt G4S, sāka stāstīt, ka apsardzes jomā ir arī sievietes, tas Ingu ieintriģēja. Viņa aizgāja uz G4S biroju aprunāties un drīz kļuva par uzņēmuma darbinieci. Sākumā bijis pagrūti. «Bet - acis baidās, rokas dara, arī galva uz pleciem ir. Man daudz palīdzēja kolēģi, vadītāji.» Inga strādājusi pie videonovērošanas, caurlaidēm. «Tas ir darbs ar komunikāciju, kas sievietēm ir pat piemērotāks nekā vīriešiem.» Vēlāk Ingai piedāvāta objekta vadītājas vieta, un nu viņa organizē arī padoto darbu gan pāris objektos, gan atsevišķos pasākumos, sastāda darba grafikus, cenšoties būt pretimnākoša priekšniece. «Lasīju, ka labs vadītājs zina sava darbinieka mājdzīvnieka vārdu. Darba attiecībām, manuprāt, jābūt mazliet dziļākām nekā tikai darba attiecībām.»
Ingai patīk darbs ar cilvēkiem un tas, ka G4S ir izaugsmes iespējas. Šogad vien viņa uzņēmumā apmeklējusi trīs kursus - par vadītāja prasmju pilnveidošanu, lojalitāti, klientu apkalpošanu. Savukārt brīvajā laikā paralēli grāmatu lasīšanai, ģimeniskiem baseina apmeklējumiem un pastaigām ar abiem suņiem pa mežu Inga apgūst autovadīšanu. «Visu laiku sevi ir jāattīsta, jānodarbina, pēc kaut kā ir jātiecas, tad arī iespējas pie tevis nāks. Ja zūd mērķis, cilvēks notrulinās.»