Nelasu, neskatos, neklausos - kā saka, gabals jau nenokritīs. Toties daudz bīstamāk ir, ja, baidoties par savu darba vietu, pret savu profesionālo godaprātu sāk strādāt ierēdnis. Departamenta vadītājs (valsts sekretārs utt.) liek vispār jau «pilnīgu sviestu» darīt, bet… Vai - partijas ierindas biedrs nebūt nepiekrīt partijas līderu nostājai/rīcībai, bet daudz nepīkst - citādi netiksi kandidātu listē vai arī tiksi, bet sliktā pozīcijā. Par šiem kompromisiem nez kāpēc publiskajā telpā dzird krietni mazāk, lai gan ar tādiem var nākties saskarties gan policistam un skolotājam, gan gleznotājam (pasūtījuma portreti - kad īstens mūdzis paliek vēsturē, savu mūdža dabu paslēpjot) un, teiksim, muzikantiem kāzās. Delikātais jautājums, cik lielā mērā akceptēt teicienu «kas maksā, tas pasūta mūziku», faktiski attiecas uz visiem, kas ir darba ņēmēji.
Bet nemēģināsim preses situāciju attaisnot, piesaucot citas profesijas. Savā ziņā prese ir pašu žurnālistu gadiem kultivētās misijas apziņas upuris - saasinātā reakcija uz preses attiecībām ar varu ir sekas mūsu pašu cunftes iedomai, ka esam tie patiesības un demokrātijas galvenie sargsuņi.
Ja paveramies uz t. s. radošo attiecībām ar varu (politisko un naudas), redzam, ka bīstamā robeža vīdējusi vienmēr. Mums pat grūti iedomāties, cik uzstājīgi naudas prasīšanā (un attiecīgi pretimnākoši) saviem «maizes tēviem» bijuši da Vinči, Galilejs, Balzaks u. c. Grūti noticēt, ka zobgalīgais Voltērs nesaprata, ar ko viņam darīšana, čupojoties ar Krievijas carieni Katrīnu II vai Prūsijas Frīdrihu. Un kādas cūcības pret cunftes brāļiem strādāja izcilie astronomi Brahe un Keplers, lai ieņemtu vadošo vietu - un attiecīgi finansējumu - valdnieku galmos… Un es nezinu, ko domāja tā Latvijas izcilo literātu plejāde, kas bija spiesta pakļauties Benjamiņu famīlijas diktātam Jaunākajās Ziņās. Īsi sakot, radošie arvien riskē sev iestāstīt, ka lielais mērķis attaisno mazos (?) kompromisus. Kurā brīdī mazie kompromisi kļūst par lielajiem? Droši vien katram pašam jājūt. Kad Dikenss devās ar savu darbu priekšlasījumiem turnejā uz ASV, ne pārāk smalkā vietējā publika uzskatīja - ja reiz nauda par biļetēm maksāta, lai rakstnieks arī uzdejo. Un slavenais Dikenss to darīja. Kad Borhesam likās, ka peronistu režīms nāk par sliktu Argentīnai, viņš to neslēpa, būdams gandrīz akls un attiecīgi tik viegli ievainojams (režīms arī atriebās rakstniekam). Nepateikt muļķim, no kura esi finansiāli atkarīgs, ka viņš ir muļķis, manuprāt, ir pieļaujams kompromiss. Nepieļaujams ir kompromiss, ja tu nebrīdini citus, ka tavs muļķis ir kļuvis bīstams.