Kopā ar uzticamo suneni Luli un bariņu pūkainu kaķēnu. Pa rallija zemesceļiem knapi tiekam Viesulim līdzi. Jūtam, ka Emīlijas kundze atskatās aizmugurskata spogulītī un nespiež uz gāzi, kā droši vien darītu ikdienā. «Ai, ātrums man patīk. Par ātrumu mani jau nezin cik reizes sodījuši. Nupat nesen,» noteic Emīlija. Taču mums neizdodas izvilināt, kāds tad ir Viesuļa mīļākais ātrums. Avīzē to nevarot rakstīt.
Jūrnieka meita uz mocikleta
Emīlija Vancāne vāra kafiju un cienā ar pašas lasītām dzērvenēm cukurā. «Par Viesuli mani iesauca Talsu lietišķās mākslas meistardarbnīcas Kurši dāmas, smēja: «Te tu ir Lībagos, te tu ir Strazdē, te atkal Talsos...» Man visur jāpaspēj - gan pie viņām, gan uz Strazdi - pie sieviešu klubiņa Sniedzes rokdarbniecēm, gan uz Talsu Pensionāru biedrību,» stāsta Emīlija. Viņa izpalīdzot arī kaimiņiem - viens kaut kur jāaizved, otrs. «Savulaik draudzenēm, kad bijām jaunas, teicu, lai mācās vadīt auto. Šīs tikai atsaka - kam tas vajadzīgs, vīra kungs izvadās. Bet ko darīs, kad vīra kungs izvadāt nevarēs? Tā arī ir - vīrs palicis uz gultas, pati slima, tad jāved man.» Pie auto stūres Emīlija ir jau vairāk nekā 50 gadu. «Tehnika man patīk. Vidusskolā sāku braukt ar mocikletu, iepatikās. Bija kovrovecs, javiņa. Esmu braukusi ar traktoru, ar smago mašīnu, ar mazo autobusiņu arī varu braukt.» Lielākā aizraušanās gan bijuši «mocikleti». Jaunībā motokrosos guvusi pirmās vietas vienu pēc otras - goda diplomi sakrāti glītā mapītē. Bet lielība nav Vancānes kundzes dabā. Pirmās vietas, kas gūtas diska mešanas sacensībās, viņasprāt, esot tāds sīkums vien, tāpat kā akrobātika. Uzvaras volejbola sacensībās - tas gan ļoti paticis, daudz spēlējusi. Velosports bijusi nopietna aizraušanās. Protams, pēc visa, kas saistīts ar nopietno tehniku. «Es jau Talsos biju pirmā sieviete, kas brauc gan ar mocikletu, gan mašīnu.» Arī tagad, kad gar mājām pa zemesceļiem kauc Kurzemes rallija sacīkšu mašīnas, Emīlija dodas uz lauku tās paskatīties. «Tēvam, jūrniekam, biju vienīgā meita, tad nu viņš teica: «Dēla man nav, tā ka mācīšu tev visas puiku lietas.»,» atceras sirmā kundze.
Beidzot dara, kas patīk
Emīlija vedina uz blakus istabu - tajā vesela izstāde: tamborējumi, adījumi, filcēšanas tehnikā darināti spilventiņi. Izšūtas galda sedziņas, apgleznotas zīda šalles. Jaunībā viņai paticis adīt - taču cik nu daudz noadīsi, ja darbs, sabiedriskie pienākumi, arodbiedrība, saimniecība, trīs bērni un sacensības. Bet, kopš aizgājusi pensijā, beidzot var pievērsties rokdarbiem. Nesen sākusi darināt pērlīšu rotas. «Tas gan man ne visai, tāds sīks, piņķerīgs darbs, bet Strazdes dāmas piespieda iemācīties.» Ar saviem rokdarbiem kopā ar Talsu, Strazdes dāmām Emīlija piedalās izstādēs. Projekta Senioru ceļš ietvaros bijusi arī Bavārijā uz izstādi. Veicies labi, tikai kopš skolas laikiem piemirstā vācu valoda traucēja brīvāk saprasties. Tagad Emīlija nopirkusi vācu sarunvalodas vārdnīcu - gribot pamācīties. Vecākā meita jau 17 gadu dzīvojot Vācijā, valoda noderēs. Arī uz rokdarbu izstādēm ārzemēs braukšot vēl. Par valodu zināšanām kundzei savs strikts viedoklis. «Nesaprotu, vai tā valoda uz muguras jānes? Mums tādas galējības - padomju laikos viss tikai krieviski, tagad tikai latviski. Neesmu nacionāliste, domāju reāli. Man daudzi pārmet, ka runāju ar cilvēkiem krieviski. Kāpēc nevaru runāt, ja valodu zinu?» par nacionālajām kaislībām pikta Vancānes kundze. Politiskajām norisēm viņa seko līdzi. Tiesa, ne regulāri... «Ceļos agri, jau trijos četros. No rīta var ļoti daudz padarīt. Vakarā apsēžos pie televizora Panorāmu paskatīties, paņemu rokdarbus, bet... dažreiz aizmiegu. Pamostos, kad viss beidzies,» smej Emīlija.
Čaklās bites. Un slinkās...
Priednieku mājās uz galdiem saliktas sveces dažādās formās - ir čaklās bites, ir slinkās. Ir figūriņa ar vīrieti un sievieti, kas cieši apvijušies ap koku. Sveces Emīlija lej pati, no bišu vaska. Dārzā stropos veselas 10 bišu saimes! «Vīrs ņēmās ar bitēm. Tolaik bija jāiet viņam līdzi, un man īpaši nepatika. Tagad gan sācis patikt.»
Vai ir kas tāds, ko Emīlijas kundze neprot, nevar? «Nē. Varu visu,» viņa noteikti atbild. Bet vai nav grūti lauku saimniecībā vienai? «Lopus vairs neturu, tikai vistiņas. Kartupeļus audzēju, lai pašai pietiek. Bērniem jau nevajag.» Un tomēr, tumšajos ziemas vakaros viena - tincinu tālāk. «Ar divām pensijām jau būtu vieglāk. Man pensija gandrīz visa degvielā aiziet. Bet neredzu tādu kungu, kā gribētos. Viens dzer, otram pagalms nātrēm aizaudzis...» Un kādu gribētos? Emīlija mirkli padomā. «Līdzvērtīgu. Partneri un draugu.» Bilstu, ka viesulim ne katrs var līdzi tikt. Emīlija sirsnīgi iesmejas: «Tā ir.» Savu šerpumu viņa neslēpj: «Kā jau Skorpions pēc horoskopa - nevienam nepadosies, savu taisnību pierādīs. Pasaka visu acīs - ne katram tas patīk.» Arī mēs Viesuļa šerpumu mazliet pagūstam izbaudīt - kad fotogrāfs meklē labāko rakursu, kā Emīlijas kundzi nofotografēt pie tumšzilā opelīša, viņa drīz vien sapīkst un saka: «Pietiek. Nu gan esmu dusmīga. Pietiek.» Arī smaidu izvilināt no Vancānes kundzes tā pagrūtāk. «Ikdienā nemaz tik daudz nesmaidu. Turklāt jāsteidzas uz Strazdi - rokdarbniecēm esmu apsolījusi pulkstens divos tur ierasties.» Patiesībā Emīlijas kundze smaida gan - kad stāsta par suneni Luli, par sadzimušajiem kaķēniem, smaida, satiekot Strazdes rokdarbnieces, kuras plēš jokus uz nebēdu. Viesulim, kurš, starp citu, cep brīnumgardus pīrādziņus un magoņmaizītes, tas lietišķais šerpums vajadzīgs. Piestāv.