Ļeņina vecākais brālis Aleksandrs Uļjanovs bija terorists. Viņu pakāra par mēģinājumu sarīkot atentātu pret imperatoru Aleksandru III. Pats Ļeņins arī bija terorists. Nenoliegdams individuālā terora ceļu, ko bija izvēlējies vecākais brālis, Ļeņins atklāti propagandēja un plaši praktizēja masveida teroru.
Ļeņins un viņa piekritēji ļoti daudz paveica, lai Pirmais pasaules karš turpinātos pēc iespējas ilgāk. Karš - revolūcijas māte. Pasaules karš - pasaules revolūcijas māte. Jo ilgāk turpināsies karš un jo vairāk būs asiņu un postījumu, jo agrāk varēs notikt revolūcija.
Ļeņina partija bija ne tikai pati kareivīgākā pasaulē, bet vienlaikus arī pati miermīlīgākā. 1914. gadā tikpat kā visas karā iesaistīto valstu politiskās partijas savu valstu parlamentos draudzīgi balsoja par kredītu piešķiršanu militārām vajadzībām. Viens no nedaudziem izņēmumiem bija Ļeņina partija. Kopā ar krievu sociāldemokrātiem (meņševikiem) tā uzstājās pret militāro izdevumu palielināšanu, lai gan katram ir skaidrs, ka kara laikā militārie izdevumi nevar būt tādi paši kā miera apstākļos. 1914. gada 26. jūlijā IV Valsts domes ārkārtas sēdē boļševiki un meņševiki pameta zāli, «protestējot pret militāro ārprātu».
Ļeņins cerēja, ka arī citās valstīs atradīsies īsti marksisti, kuri būs spējīgi pacelties «virs šauri nacionālām interesēm» cīņai pret savām valdībām, lai pārvērstu pasaules karu par pasaules pilsoņu karu. Bet tādi citās valstīs neatradās, un tāpēc pasaules revolūcijas perspektīva atvirzījās neaizsniedzamā nākotnē. Nekas. Ja ne pasaules revolūcija, tad vismaz pirmais solis uz to. Jau 1914. gada rudenī Ļeņins pieņēma savdabīgu minimālo programmu: ja Pirmā pasaules kara rezultātā pasaules revolūcija nenotiks, norausim vismaz gabaliņu. Ja ne visā pasaulē, tad vismaz vienā valstī. Vienalga, kurā. No sākuma sagrābt vienu valsti, tad izmantot to par bāzi jauna pasaules kara sagatavošanai un revolūcijas attīstībai citās valstīs. «Šīs valsts uzvarējušais proletariāts, ekspropriējot kapitālistus un organizējot pie sevis sociālistisko ražošanu, nostātos pret pārējo kapitālistisko pasauli, piesaistot apspiestās šķiras citās valstīs, izraisot tajās sacelšanās pret kapitālistiem, nepieciešamības gadījumā izmantojot pat militāru spēku pret ekspluatatoru šķirām un to valstīm.» («Par Eiropas Savienoto Štatu lozungu»/ V. I. Ļeņins. Polnoje sobraņije sočiņeņij. 26. sēj., 353.-354. lpp.)
Izvirzot minimālo programmu par varas sagrābšanu vienā valstī, Ļeņins nezaudēja arī perspektīvu. Ļeņinam, tāpat kā Marksam, pasaules revolūcija joprojām bija vadzvaigzne. Taču saskaņā ar minimālo programmu Pirmā pasaules kara rezultātā revolūcija bija iespējama tikai vienā valstī. Kā gan pēc tam notiks pasaules revolūcija? Kā rezultātā? 1916. gadā Ļeņins sniedza skaidru atbildi uz šo jautājumu: OTRA IMPERIĀLISTISKA KARA rezultātā. («Proletāriskās revolūcijas kara programma»/ PSS. 30. sēj., 140.-141. lpp.)
Varbūt es kļūdos, bet, izlasījis daudz no tā, ko uzrakstījis Hitlers, es neatradu pilnīgi nekādas norādes uz to, ka viņš 1916. gadā būtu sapņojis par Otro pasaules karu. Bet Ļeņins, lūk, sapņoja. Turklāt Ļeņins jau tolaik teorētiski pamatoja šāda kara nepieciešamību, lai uzceltu sociālismu visā pasaulē.
(Turpinājums 7. novembra numurā)