Līdz pensijai atlikuši daži gadi, tāpēc ar memuāru rakstīšanu vēl nodarboties nevaru atļauties. Strādāju kā holdinga Felix valdes konsultants. Viena no holdinga sastāvdaļām ir Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR).
Jūsu skatījums uz to, kas notiek ap pasažieru vilcienu pasūtījumu, ap RVR?
Redzat, RVR jau nav līgumslēdzējs, tas ir spāņu koncerns CAF. Un es vienmēr cenšos uzsvērt, ka CAF gadījumā mēs varam teikt, ka pirmoreiz kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ienāk pasaulē ceturtais lielākais mašīnbūves uzņēmums. Grib šeit atstāt tehnoloģijas, pieredzi, prasmi, licences pārdot šos vilcienus vēl 15 gadus uz priekšu gana plašā areālā, kur ir attiecīgais sliežu platums.
Jūs sakāt «grib». Kā tad pietrūkst?
Šis ir brīdis, kad pietrūkst politiskas izlēmības šo jautājumu atrisināt, pielikt punktu. Manuprāt, tiek darīts pilnīgi viss, lai CAF šeit neienāktu. Tiek boikotētas sarunas, priekšlikumi, tiek laisti visādi dūmu mākoņi. Ir jāsaprot, ka ap šo konkursu ir ļoti dažādas intereses, to skaitā tādas, lai nekas Latvijā būvēts netiktu. Piemēram, es zinu, ka Baltkrievijā ir ienācis liels spēlētājs šajā nozarē (astotais vai devītais lielākais pasaulē) ar solījumu, ka manis pieminētajam sliežu areālam paredzētie vagoni tiks būvēti tieši Baltkrievijā. Nevaru izslēgt arī to, ka šobrīd tepat Latvijā ir ārkārtīgi liels autobusu pārvadātāju lobijs, kas nu nekādi negrib vilcienu attīstību Latvijā, nu nekādi negrib, lai pazustu šie paralēlie autobusu reisi, kas atiet piecas minūtes pirms vilciena atiešanas, nekādi negrib pieļaut, ka tieši vilciens kļūst par to mugurkaulu, kam autobusi pasažierus tikai pieved... Savukārt Satiksmes ministrija nu nekādi nespēj izstrādāt savu pozīciju, ar kuru doties uz valdību.
Bet varbūt visai valdībai tomēr pietrūkst šīs politiskās izlēmības?
Nevar noliegt, ka šī valdība dzīvo tādos miera apstākļos, jo tai faktiski nav konkurentu, kas elpotu pakausī.
Bet ko tad jūs sakāt par šīs valdības izglītības ministru, kuram enerģijas trūkumu nevar noliegt?
Godīgi sakot, Izglītības ministrijai visu laiku kopš neatkarības atjaunošanas nav veicies. Ministri mainījušies ik pēc pusotra diviem gadiem, mainījušās partiju ietekmes, līdz ar to bijušas problēmas gan ar pēctecību, gan ar nākotnes perspektīvu. Šādā aspektā cepuri nost Ķīļa kunga priekšā, un atliek novēlēt, lai viņam izdodas. Jā, varbūt viņam ir problēmas izstāstīt to, kas viņam pašam ir pilnīgi skaidrs, tomēr nevar arī noliegt, ka sarežģītas lietas vienkārši izstāstīt ir ļoti grūti.
Iespējams, ka tomēr parādīsies vēl jaunas partijas, taču arī tās solās būt centriski labējas vai labējas. Vai mēs neklibojam ar vienu kāju, ja jaunpienācēji visu laiku parādās labējā, nevis kreisajā flangā?
Ja uz Latvijas iekšpolitiku paskatās kā uz t. s. centrālo varu un pašvaldībām, tad zināms līdzsvars tomēr ir. Galu galā Rīgā tiek īstenota tāda kā sociāldemokrātiska politika. Cita lieta, ka vājas politiskās konkurences apstākļos deklarētās vērtības bieži ir tikai deklarētas, tās ir, atvainojos, izsmērētas.
Un kā jūs kā bijušais Rīgas mērs vērtējat pašreizējās pilsētas vadības darbu?
Ir lietas, ko es darītu citādi, tomēr nevar noliegt, ka ir uzsāktas lietas, kas sen jau bija nepieciešamas - piemēram, iekšpagalmu remonti. Vispār zīmīgi, ka, par spīti krīzei, Rīgas budžets ik gadu palielinās - tas nozīmē, ka Rīga ir reāls dzinējspēks, nevis nievīgi vērtēta «ūdensgalva».
Vai tad neiznāk tā, ka arī Ušakovam šobrīd nav alternatīvas? Vai tomēr ir - ja tā sauktās latviešu partijas apvienojas kopīgam sarakstam Rīgā?
Apvienošanās vien alternatīvu neradīs... Jā, zināmā mērā šādas alternatīvas nav. Un man gribētos tiem cilvēkiem, kuri grasās būt viņam konkurenti, atgādināt, ka ar it kā jauniem politiskiem uzstādījumiem nepietiks - ir jāapgūst tādas praktiskas lietas kā pilsētas budžets, nodokļu atlaides, nekustamo īpašumu saimniecība...
Kā jums kā uzņēmēju padomdevējam liekas - krīze ir pārvarēta?
Ļoti nosacīti. Diemžēl izskatās, ka mūsu bizness nav pietiekoši diversificēts. Protams, ir dabiski, ka Latvijai kā Eiropas Savienības valstij ES tirgus ir ļoti nozīmīgs, tomēr mums nevajadzētu aizmirst arī par citiem tirgiem. Savukārt mūsu politiķiem vajadzētu turēties pie saviem solījumiem. Tika solīta jauna industrializācijas politika. Nu, kur tā ir? Starp citu - šis vagonu projekts varētu būt labs aizsākums industrializācijas politikai. Nē, mums ir kaut kādas bailes no lieliem projektiem! Man spāņi tā arī prasīja: kāpēc nekas nenotiek? Ko darīt - kādam kukulis jāiedod?