Latvija ir Eiropas Savienības paraugvalsts, saka finanšu ministrs Andris Vilks. Centrālā statistikas pārvalde lēš, ka pagājušajā gadā Latvijā ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājies par 23 127 cilvēkiem.
«Mēs būsim paraugvalsts pēc visiem parametriem, mūs rādīs kā piemēru,» Latvijas Radio sacīja Vilks, komentējot Latvijas ekonomikas attīstību 2012. gadā. Rādīs gan, jo konsolidācijas politiku, kas tika īstenota Latvijas iekšējās devalvācijas eksperimenta laikā, katrā ziņā vismaz noteiktas Eiropas elites grupas cenšas uztiept visam kontinentam.
Tāpēc nav brīnums, ka relatīvajos procentos balstītais Latvijas «veiksmes stāsts» tiek tiražēts, lai pierādītu noteiktas politikas vajadzību. Veiksmes stāsts mīl procentuālo pieaugumu, tas nemīl absolūtus skaitļus. Arī nākamgad Latviju gaidot ekonomiskā izaugsme - ja ne patlaban prognozētie 3,7%, tad vismaz 2% IKP pieauguma.
Kas ir 2% IKP pieaugums Latvijai? Tas ir nožēlojami. Tas nerisina nevienu problēmu, kuras dēļ cilvēki pamet šo valsti. Pārrēķiniet 2% pieaugumu uz savu algu un sapratīsiet, cik tas ir niecīgs, ņemot vērā mūsu reālo atpalicību no valstīm, uz kurām emigrē mūsu cilvēki. Jo nevar salīdzināt 2% pieaugumu bagātajā Lielbritānijā ar 2% pieaugumu Latvijā. Tas ir tas pats, kas salīdzināt miljonāru un nabagu, procentuāli salīdzinot viņu ienākumu pieaugumu. Ja miljona saņēmējam ienākums pieaug par 1%, tie ir 10 tūkstoši, ja «simtlatniekam» ienākums pieaug par 5%, tie ir pieci lati.
Tos cilvēkus, kuri brauc prom, nevar noturēt uz vietas ar politiku, kurā ambiciozi ir tikai vārdi. Tam, par ko runā Vilks, nav nekāda sakara ar «ekonomikas izrāvienu». Tā ir ņirgāšanās par «ekonomikas izrāvienu», kuru piedzīvoja Adenauera Vācija, kas īstenoja diametrāli pretēju politiku tam, ko atbalsta šodienas Latvijas politisko partiju programmas, kurās nacionālajai valdībai ekonomikā ir tikai pasīva loma.
Kamēr Latvijas politikā nenotiks paradigmas maiņa - nekas nemainīsies. Ja mūsu attīstība būs atkarīga tikai no ārvalstu transnacionālo kompāniju labvēlības šeit kaut ko attīstīt vai neattīstīt, mēs paliksim tur, kur esam. Jo, tikai no kapitāla atdeves viedokļa raugoties, vienmēr būs interesantāk uzcelt rūpnīcu Polijā, kur ir arī liels iekšējais tirgus, nevis Latvijā. Ja mūsu valdību tas neinteresēs, pats par sevi nekas nenotiks - investīcijas tādā mazā ekonomikā kā Latvija nekad neplūdīs abstraktu kredītreitingu dēļ. Tā ir ilūzija, ka Latvijas ekonomika attīstīsies tikai no tā, ka mēs izdabāsim Eiropas politikai vai tiem, kuri nosaka kredītreitingus. Mūsu attīstība bez mums nevienu neinteresē, bet par paraugvalsti mūs dēvē tie, kuriem patīk, ka mēs paši noārdām savu valsti.