Zoologi gan zina teikt, ka šī ziema pelēčiem nerādās tik drūmās krāsās kā stirnām un mežacūkām - gadās atrast arī pa kādai beigtai stirnai. Nākamās kritējas varētu būt mežacūkas, kuras atšķirībā no stirnām nekādi nevar paiet pa sērsnu, jo kājas ielūst un iestieg sniegā, zemi izrakt ne visur ir iespējams. Arī medniekiem dziļais sniegs, kurš jāizbrien un kurā jācenšas saskatīt pēdas, bija šķērslis, lai vilkus medītu aizrautīgi. Tomēr ne visiem vilkiem klājas labi. J. Ozoliņš parāda fotoattēlu ar nomedītu vilku, kurš ir viscaur kails, apmatojums ir tikai uz galvas un uz pleciem kā maza vestīte, arī aste ļoti noplukusi. Tas ir kašķis. «Var iedomāties, kā šoziem tādā salā var justies kašķains vilks,» saka J. Ozoliņš. Vilki gan neesot galvenie kašķa izplatītāji, to pirms nāves paveic vilku upuri jenotsuņi vai lapsas.
Izvēlēsies nesāpīgāko
Neapšaubāmi gudrs - par vilku saka Vilnis Skuja, Slīteres Nacionālā parka zoologs. Bieži dzirdēts, ka vilki medījot vājākos un slimākos dzīvniekus, taču Vilnis vēlas uzsvērt -vilks atlasa arī dumjākos. Ziemā, protams, vilki visvairāk pārtiek no pārnadžiem - stirnām un briežiem. Augumā lielākais vilka medījums var būt alnis. V. Skuja reiz Slīteres pusē redzējis kādas vilku virtuves pārpalikumus - plēsoņas alni bija iedzinuši mitrā vietā dziļi dubļos un, cik varējuši, noēduši.
Taču vilks ir gana prātīgs, lai ikdienā nebarotos ar aļņiem vai briežiem. Vilnis Skuja saka: «Simt metru attālumā bija āpsis, netālu bija arī mežacūkas, taču vilks sēdēja zālē un, izstiepis ausis, klausījās, kur zālē nāk pīkstoņa no peļu midzeņa. Paiet divus soļus, klausās.» Medījot lielākus dzīvniekus, iespējams gūt arī lielus savainojumus, piemēram, mirkli pirms nāves briežumāte ar kāju iesit vilkam pa muti un salauž žokli. Mežā nav traumpunkta, un vilks ir nolemts nāvei. «Vilki ļoti skatās, kāds barības veids ir vieglāk pieejams, prasa mazāk pūļu.» Lai cik gardi pīrādziņi šķistu svītrainie mežacūkas sivēni, vilki labi apzinās, ar kādu mežacūkas mātes spēku būs jārēķinās, sniedzoties pēc mazuļiem. Protams, ir situācijas, kad nav ko ēst un jāņem, kas ir.
Konkurenti kūtiņā
«Vilkam mežs ir kā kūtiņa, pilns ar ēdienu,» nosmejas Skuja. Par lielu stirnu un arī mežacūku birumu parūpējušies mednieki, šos dzīvniekus regulāri piebarojot. «Plēsēji ļoti ātri ar savu auglību pielāgojas upuru populācijām. Vilku skaita pieaugums gan, protams, tiek ierobežots no mednieku puses,» saka Ozoliņš. Strauji savairojušās stirnas, jo augošais kailciršu skaits iedzinis stirnas atpakaļ mežā. Ļoti tīkamas stirnām bija pēdējās siltās ziemas.
«Ļoti daudz bija ziemu nepieredzējušu, iepriekšējo gadu klimatisko apstākļu izlutinātu stirnu,» saka J. Ozoliņš. Šī bargā un sniegotā ziema pie stirnām un mežacūkām patiešām ieradusies kā vilks, kas nokauj vārgākās un ļauj dzīvot stiprākajām. Stirnām vairoties ļoti palīdzējuši arī mednieki, kuri no 90. gadu beigām mobilizējās, lai mestos virsū vilkiem. Vilki gan 70 procentu medību tiek nomedīti nejauši, gaidot citus dzīvniekus gaides medībās vai septembrī pirmajās medībās ar dzinējiem, kad intensīvāk ķemmē mežu. «Vilks ir aktīvs, viņš medī tajās pašās vietās, kur mednieki, nāk uz barotavām un bebru apmetnēm,» saka J. Ozoliņš.
Kādēļ mednieki tik ļoti aizrautīgi medī vilkus? Viens iemesls ir bailes, ka varbūt kādreiz pienāks brīdis, kad vilku medības aizliegs. J. Ozoliņš saka - mednieki arī paši jūtas kā kūtiņā, «kur viņi saimnieko - baro stirnas un mežacūkas -, un vilks ir konkurents, kurš nāk un tās apēd». Turklāt nomedīts vilks mednieku sabiedrībā izklausās cienījamāks veikums nekā stirniņa vai pīle. Tāpēc vilku populācija tagad cenšas atjaunoties ar lielāku auglību. Diemžēl ir reizes, kad kādam vilkam ar savējiem nepietiek, un populācijas vairošanā tad iesaistās suņi. Pasaulē nāk vilku un suņu hibrīdi ar nevainīgi brūnām, nevis zaļgandzeltenām acīm kā simtprocentīgiem vilkiem.