Suģestējošs viegluma spēks
Runa ir par pasaules zvaigznes, Ņujorkas avangarda leģendas Lusindas Čaildsas atjaunoto darbu Deja, kuru viņa 1979. gadā izveidoja kopā ar desmit dejotājiem un diviem māksliniekiem minimālistiem: komponistu Filipu Glāsu un konceptuālo domātāju vizuālajās mākslās Solu Levitu. Veidojot Glāsa mūzikai optisko pasauli, horeogrāfe, kura līdz tam savus darbus bija attīstījusi pilnīgā klusumā, nolēma iet mūzikai līdzīgu un tomēr neilustrējošu ceļu. Attīstot šķietami pavisam vienkāršu kustību sekvences, kas atkārtojas un atkārtojas, ikreiz tikai nedaudz citādās variācijas, ejot vienā virzienā ar mūziku, tad - pilnīgi savu ceļu, līdz atkal pievienojoties tai un atkal attālinoties.
Lusindas Čaildsas kustības vienkāršībai, dejotājiem virpuļojošā lidojuma vieglumā pārvietojoties pāri skatuvei, izzūdot no attēla un ienākot tajā no jauna, no citas perspektīvas, no cita skatpunkta, piemīt suģestējošs, ārkārtīga viegluma spēks, kas ar pirmo attēlu ievelk skatītāju hipnozes stāvoklī. Līdzīgā, kāds rodas, vērojot baltos virpuļojošos dervišus austrumu zemēs, tikai Lusindas Čaildsas dejojošie cilvēki ir brīvi no reliģiozas ekstāzes. Veidota kā tīra abstrakcija, Deja rāda skaistus cilvēkus, kuru eksistence līdzinās brīnumam, kurā gribas vērties, kuram gribas pieslēgties un kurā gribas palikt.
Sirreālu dimensiju darbam pievieno Sola Levita veidotā filma, kas projekcijā klājas pāri dzīvajai norisei, rādot tos pašus dejotājus - tikai citās kompozīcijās, citās laika sekvencēs, savienojot vieglās eksistences sarežģītā labirintā. Domājot, kādu scenogrāfiju izvēlēties savam darbam, Čaildsai radās ideja, ka tas varētu risināties filmas projekcijā, kurā būtu redzami tie paši dejotāji, un ar tiem būtu iespējama saspēle. Solam Levitam šī ideja likās teicama, un viņš to realizēja gigantiskos attēlos, kas jaunajā 2011. gadā redzamajā versijā savieno šodienas norises ar pagātni. Atjaunojot Deju, Lusinda Čaildsa izmantoja agrāk uzņemto filmu, kurā starp dejotājiem redzama arī viņa pati, bet dzīvo izpildījumu iestudēja vēlreiz no jauna ar citiem dejotājiem, no kuriem daudzi tolaik vēl nebija pat dzimuši.
Laika diktēta atšķirība
Starp tā laika un šī laika dejotājiem ir skaidri ieraugāma atšķirība - mūsdienu dejotāji ir tehniski perfektāki, taču 70. gadu dejotāji ir nesalīdzināmi brīvāki, izpildot šo matemātiski precīzo horeogrāfiju.
Pie šīs brīvo dejotāju paaudzes pieder pati Lusinda Čaildsa, kuras darbi 60. gadu eksperimentiem atvērtajā Judson Dance Theatre dzima no intereses par visvienkāršāko izteiksmes līdzekļu iespēju dziļumu un daudzveidību. Tie dzima arī no humora. Būdama ļoti skaista, absolūta «glamour» parādība, Lusinda Čaildsa skatītāju sirdis iekaroja ar ekscentriku, negaidītām intonāciju un noskaņu maiņām, piemēram, izmantojot arī komiksu varoņa Donalda Daka cienīgu rīcību un atverot «intelektuālās mākslas» teritoriju cilvēciskiem smiekliem.
Tai pašā laikā viņas mākslai piemīt noslēpuma garša. Arī maģisks spēks, kāda būtiska papildu kvalitāte līdzās kustības attīstībai, kuras nav citu autoru šķietami līdzīgos, it kā tajā pašā virzienā veidotos darbos. Un kura reti atrodama arī mūsdienu dejas mākslā, ko plašā spektrā piedāvā pasākums Tanz im August.
Gandrīz pirms 30 gadiem viens no Dejas maģijas izskaidrojumiem bija multimediālais formāts, kādā tolaik gandrīz neviens vēl nestrādāja. Lusindas Čaildsas un Sola Levita garabērns ir viens no pašiem pirmajiem multimediālajiem darbiem dejas mākslā. Šodien formāts vairs nepārsteidz, bet uzmanību piesaista izaicinošais uzstādījums - likt ilgstoši vērot šķietami viendabīgu attēlu, kurš mainās ārkārtīgi lēni un smalki. Likt uzmanīgi un lēni skatīties, atdodot redzei atpakaļ laiku un caur to ļaujot arī kaut ko būtisku ieraudzīt.
No otras puses, nevienam jau neko nevar likt - ja skatītājam ir garlaicīgi, viņš vienaldzīgi dodas projām. Tomēr Dejas gadījumā tās ir ilgas, ilgas un ārkārtīgi siltas ovācijas, cilvēkiem pieceļoties kājās, kad izrāde ir beigusies. Lusindas Čaildsas cilvēku eksistences skaistums, ko viņai izdodas grandiozā vieglumā ļaut ieraudzīt uz skatuves, trāpa dziļi emocionāli un nāk līdzi vēl ilgi - kā noslēpums, kuru nepaskaidro neviens postmodernais diskurss un etiķetējums.
Tu būsi mans Einšteins!
Noslēpuma suģestija piemīt arī pašai parādībai - Lusinda Čaildsai, kuru reiz kafejnīcā sastopot cita avangarda ikona amerikāņu režisors Roberts Vilsons, nemaz vēl nebūdams ar viņu pazīstams, spontāni uzaicināja līdzveidot savu jauno operu Einstein on the Beach (Einšteins pludmalē), kuru viņš tolaik tikai sāka attīstīt kopā ar komponistu Filipu Glāsu un par kuru vēl nekas nebija īsti skaidrs. Nebija nekāda stāsta, bija tikai ideja izveidot operu par Albertu Einšteinu, ar citādu telpas un laika izpratni apveltītu cilvēku, kurš spēja mainīt skatījumu uz pasauli. «Tu būsi mans Einšteins!» - teica Vilsons. Šo avangarda mākslas zelta lappusi - grandiozo piecu stundu garo operu bez starpbrīža, kuras mūzika tika rakstīta nevis kādam iepriekš sacerētam stāstam, bet teātra attēliem, kuri tika radīti uz skatuves, - Čaildsa un Vilsons ir nolēmuši atjaunot. Jau 2012. gada pavasarī Monpeljē notiks pirmā izrāde, pēc kuras Einstein on the Beach dosies cauri Eiropai un Amerikai. Čaildsa domā, ka šodienas skatītājam ilgstošāks un uzmanīgāks skatiens var nākt tikai par labu, spriežot par to arī pēc sevis.
Pirms desmit gadiem Lusinda Čaildsa izformēja savu grupu Lucinda Childs Dance Company un pārcēlās no Ņujorkas uz Martasvinjardas salu (tā ir arī galvenā darbības vieta Romāna Poļanska filmā Rēgu rakstnieks/The Ghost Writer, kas, tiesa, filmēta pilnīgi citur). Viņas divstāvu koka māja atrodas kalnā, pa tās logiem redzama meža mugura un pāri tai - okeāns. Klusumā un ilgajā laikā viņas domas atgriezās pie 1979. gada Dejas. Un viņa to radīja vēlreiz, vēl nezinādama, ka mūsdienu skatītājs tik spēcīgi saslēgsies ar šo seno darbu, par kuru reiz augstprātīgākie laikabiedri agresīvi jautāja: «Kur tad ir Lusindas Čaildsas ābece? Tos dažus dejas soļus taču var izpildīt katrs!» Šī gada oktobrī Dance ceļos tālāk uz Hamburgu un Londonu.
Tikmēr Lusinda Čaildsa savā salā strādā ar aizmirstībā nogrimušās Antonio Vivaldi operas Farnace skaistumu.
Nākamā gada maijā Francijā Opᅢᄅra national du Rhin gaidāma Farnace uzveduma pirmizrāde Lusindas Čaildsas režijā un horeogrāfijā. Vēloties atklāt laikabiedriem šo ārkārtīgi reti iestudēto darbu, Strasbūras operas veidotāju skatiens ir apstājies tieši pie Lusindas Čaildsas - mākslinieces, kura spēj atsegt dziļuma un daudzveidības brīnumu tur, kur citi saredz vienu vienīgu vienmuļību.
Vairāk: http://www.lucindachilds.com
www.tanzimaugust.de