Rūpīgi kopta kultūrklišeja
Viencēliens, kurš vismaz četros citos interpretējumos man vienmēr šķitis mokoši ilgs un perverss klausītāju/skatītāju 1 h 30 minūtes garš spīdzināšanas seanss, šoreiz paskrien nemanāmi fiksi - suģestē ne tik daudz skaņdarba un skatuves minimālistiskā, askētiskā tēla formas/satura vienotība, tāds tīrs, varbūt pat naivs, bet godīgs simbolisms (Stefana Braunšveiga režija centrējas uz aktierisku precizitāti un gordonkrēgiskās melnsarkanās telpas ģeometriski minimālu pielietojumu ar mēness asinssārto vai lunātiski blāvo apli gaisā - fonā vai plaknē - uz grīdas), cik absolūti decentais muzikālais izpildījums, kas Albana Berga izpratnei par modernismu mūzikā radikāli transformētajām pasakaljām, rondo, skerco liek atskanēt kaut kādā eksistenciāli staipīgā, fiziski sajūtamā blīvā «mūzikas masā», kura sagrauj un šokē psihi, taču atstāj nepārprotamu iespaidu - lūk, patiešām nākotnības sintēzes žanrs opera. Daniels Hardings ar virtuozo starptautisko Mālera orķestri žonglē bezbailīgi kā čūsku dīdītājs ar trīsdesmit astoņām uzbrukumam gatavām kobrām, visi solisti ir nevainojami kā tērauda naži.
Uz trim Wiener Festwochen projekta Voceks izrādēm bija sapulcētas patlaban starptautiski spēcīgākās tieši šīs specifiskās arhigrūtās operas balsis - Georgs Nīgls titullomā, Angela Denoke Marijas, Volfgangs Bankls Daktera partijai - izcili dziedoņi un vienlaikus grandiozi aktieri (ja vēl ņem vērā, ka lielu daļu partiju ir t.s. dziedamie/kliedzamie/gārdzamie rečitatīvi, kas paģēr papildu meistarību). Kad izrādes finālā uz skatuves tumšā, teju melnsarkanā apļa paliek Marijas līķis, pats Voceks (Bīhneram - Voiceks/Woyzeck) - noslīcinājies zemskatuves dzelmēs, mazais puisītis, blondais Marijas bērns, ar koka zirdziņu rokās izdveš leģendāro un neizdziedamo šī skaņdarba partitūru - Hopp! Hooop-hoopp! Hopp! Hopp! -, it kā mēģinātu mehānisko rotaļlietu atmodināt no letarģiskās nemaņas. Un atkal es kaut kā dabiski/pretdabiski atgriežos pie metafizikas. Vīne ir burtiski apsēsta ar nāvi (O.K., tā, protams, ir rūpīgi kopta kultūrklišeja, tomēr…).
Nav runas par to, ka Vīnes frants (starp citu, foto komponists ir ārkārtā līdzīgs Oskaram Vaildam) Bergs būtu liekuļojis pašradītajā drūmajā stāstā par «mazo cilvēku» - provinces miestā dislocēta pulka ierindas kareivi/kalpu, kurš, vismaz spriežot pēc apkārtējo pazemojošās attieksmes (kareivji apsmej lētticību, dakteris, veicot psihiatriskus eksperimentus, Voceku baro ar zirņiem, pulka tambūrmažors guļ ar Voceka mīļoto un tak jau laikam bērna māti), drīzāk ir spiests justies kā ciema muļķītis, turklāt ar viegli diagnosticējamām sadalītas apziņas kaitēm (kara traumas!), kas viņu noved pie baismīga nozieguma - divām slepkavībām. Bergs gribēja Vocekā «muzikāli iedzīvināt I pasaules kara šoku», strādāja pie operas deviņus gadus, bet rezultātā modernajā operā dzemdināja pirmo Dostojevska/Gogoļa cienīgu literāri teatrālo operas fantomu - klejojošo, ārpuslaikiem mītošo mazo cilvēku, kurš nesajēdz, ko dara, jo viņa apziņu traumējis sociālais netaisnīgums un neveiksmīgā intīmā dzīve - tās divas modernā cilvēka neirozes, no kurām joprojām pārtiek gan XX, gan «mūsējā» gadsimta mākslas. Nekādu pozitīvo programmu Bergs nepiedāvā - viņa mūzika ir disharmonijas maitu lija, kas knābā itin visus bez žēlastības. Vai maitu lijas mūžīgi riņķo ap Vīni un nedod miera jutīgiem gariem - tāds ir jautājums.
Nobijies no līķu daudzuma
Vīnes centrs, kā zināms, būvēts uz milzīgiem mēra kapiem (Apakšvīnē guļ vismaz 300 000 mēra upuru), par līķu indes neveselīgajiem izgarojumiem un to raisītajām masveida halucinācijām pilsētā Vīnes dakteri un zinību vīri laiku pa laikam aizdomājušies (interesanti, ka šī fizioloģiskā detaļa skar arī Alvja Hermaņa Kapusvētkus, kuros citstarp uzzinām par to, ka Vīnes pilsētas varas pārstāvji 1918.-1928. gadā ilgi izskatīja un lēma, bet neizlēma attīstīt projektu par pneimatiskā pasta ierīkošanu no pilsētas centra uz Centrālkapiem, kuri, pretēji nosaukumam, atrodas tālu ārpus centra. Ar šī modernā pneimopasta palīdzību plānoja mirušo līķus īpašos maisos zibens ātrumā katapultēt no pilsētas morga uz kapiem!), Vīnē izvietots pasaulē pirmais trako nams (Muļķu tornis, būvēts 1672. gadā), kur ar garā vārgajiem pacientiem veica XX gadsimta koncentrācijas nometņu cienīgus psiholoģiskus un fiziskus eksperimentus, Vīnē ir visvairāk anatomikumu un panoptikumu - muzeju ar medicīniska rakstura eksponātiem - pasaulē, Vīnē ir Apbedīšanas muzejs un Vīnē ir pasaulē lielākie Centrālkapi, paredzēti 10 miljoniem iemītnieku (un ir arī kapi mirušiem bez vārda, kā arī senākie Eiropas ebreju kapi pilsētas teritorijā, tiesa, tur tagad ir bērnudārza rotaļlaukums, kur bērni dzenā kājbumbu starp baltām kapu plāksnēm…), galu galā - Vīnē praktizēja Freids. Vīnē pat zeltkupola Secesijas nams dvako pēc trūdiem - Klimta ģeniālā freska nav pabeigta arī tā smalkā psiholoģiskā iemesla dēļ, ka autors, paša vārdiem, «nobijies no pārliekā līķu daudzuma savā darbā». Vīnē - un tas ir saskaitīts! - XX gadsimta pirmajos divdesmit gados bija Eiropā visvairāk morfīnistu, pašnāvnieku un mākslinieku, kuri sajukuši prātā.
Izsvilpj, pārdomā, ovācijas
Nav brīnums, ka, nespēdams pabeigt Voceku Vīnē (komponists jau 1919. gadā vēstulē Kammerspiele intendantam raksta, ka «šī pilsēta padara mani slimu»), Bergs bēg uz Berlīni - tur hedoniskā, ne morbīdā dekadence sit augstu vilni. 1925. gada 12. decembrī pirmo Voceka izrādi Berlīnes Staatsoper publika izsvilpj, tad, kā nokaunējusies no pašas gļēvulības skatīties realitātei (nāvei?) acīs, otro, 14. decembrī, jau uzņem ar ovācijām. Žēl vienīgi, ka sava garadarba pārveidojumu operas formātā nepiedzīvoja Georgs Bīhners, jauns vācu literāts, kurš pasaules vēsturē palicis kā sava laika neatzītais ģēnijs (viņš piedzima vienā gadā ar Vāgneru - 1813.), kas savā divdesmit četrus gadus īsajā mūžā sarakstījis maz - nedaudz dzejas un dažas dīvainas lugas - Leons un Lēna, Elizabete, Dantona nāve, nepabeidz Voiceku… Mirst pavisam prozaiski un elementāri tam laikam - no tīfa. Antibiotikas izgudros pusgadsimtu vēlāk.
Taču tieši šis romantiskais jauneklis iezvanīja moderno drāmu, jo gluži kā gaišreģis apjēdza, ka var būt drāma - dokuments, drāma - vīzija, drāma - postmoderna rotaļa ar laikiem, valodām, vidēm. Bīhners aizsāka strādāt pie dramaturģijas formām, kuras simtgadi vēlāk pilnveidoja Čehovs, Ibsens, Māterlinks un citi XX gadsimta teātra ģēniji. Tās dramaturģijas, uz kuras balstās viss teātris, kādu pazīstam mēs. Bet nākamajā, nobeiguma reportāžā no Vīnes kaitīgajiem kultūrdžungļiem pierādīt, ka arī šai «modernajai drāmai» ir pienācis gals.
(Nobeigums nākamajā Kultūras Dienā - Duelis: Alvis Hermanis - Robērs Lepāžs)