Ģimene, draugi un kolēģi viņu ir zaudējuši, bet valodai Pēters Brūveris paliek. Kā nepabeigta piramīda, robos un apveidos jaušama, slejas Brūvera tetraloģija Valodas ainava. 2004. gadā iznāca tās pirmā daļa, par kuru dzejnieks saņēma Baltijas Asamblejas balvu literatūrā, 2006. gadā otrā grāmata Aiz stikla, un 2009. gadā trešā - Divpadsmit metieni. Telpa un laiks - tik biezas, tik zaļas abas rūtis, aiz kurām Esmi nojaušam. Un tikai mūsu valoda: pārliecinoša atskaņa, izjusts jēdziens, trāpīts vārds, uzrunāta sirds - lūk, tā burvju dāvana, tas «atveries!», kas ļauj ieiet Visur un Vienmēr.
Melnajam putnam, kas sirdī lizdo, ir asi nagi un cieti spārni. Nezin, kā Brūveris būtu spējis izturēt sirdsputna sišanos, ja nepalīdzētu viņa personības devīgums un līdzesības jūta. Jau no pirmajiem drastiski «eksistenciālajiem» tekstiem Brūveris bija dzejnieks «priekš otra», priekš visiem. Vēsturiskie notikumi 80. gadu beigās padara Brūveri par aktīvu un ietekmīgu politisku dzejnieku - jā, «uz laiku, kamēr skatās un tik droši mums pareģo zaudējumu».
Uz sava dzejas teātra skatuves Pēters Brūveris iznāca 1977. gadā, un 1987. gadā nodrukāts viņa Melnais strazds, sarkanie ķirši. Starpā bija desmit intensīva darba, aizrautīgas grāmatu krāšanas un valodu mācīšanās gadi. Vairākas ziemas tad smalkā sengrieķu un latīņu literatūras zinātāja Ināra Ķemere vadīja klasiskās dzejas semināru Rakstnieku savienībā, bet vienu vasaru Brūveris dzejnieku grupiņā mācījās leišu valodu Viļņas Universitātē. Vēlāk atdzejoti lietuviešu dzejnieku Henrika Radauska, Sigita Gedas, Kornēlija Plateļa, Toma Venclovas, Vlada Brazjūna un daudzu citu dzejoļi.
Interese par baltu filoloģiju gāja plašumā, Brūveris kāri tvēra galindu, jātvingu, prūšu vēstures pamācošos atspulgus un «jaunprūšu valodas» romantisko konstruktoru vārsmas. Vai tā bija paša tautas traģiskā vēsture, kas visur lika spraukties «zaudētāju rindās»? Tikko apguvis turku, azerbaidžāņu un tām tuvo Krimas tatāru valodu, Brūveris «piesakās vēsturē» - viņš ir pirmais Padomju Savienībā, kas pārvar direktīvu - netulkot, «nepropagandēt» Krimas tatārus, jo viņi tik neatlaidīgi prasa tiesības no izsūtījuma atgriezties Krimā. Tāda kurioza direktīva patiešām bija, un Rīgā nerimās telefoni, ērcīgas balsis brīdināja gan Literatūru un Mākslu, gan Rakstnieku savienību, bet tatāru tautas dziesmu publikācija parādījās.
1986.gadā RS sarīkoja «radošu apmaiņu» starp mazo Kalnu Altaju un «lielo» Latviju. Organizēšanā, tekstu tulkošanā, sarīkojumos atkal lieti noderēja jaunā dzejnieka turkvalodu zināšanas, ugunīgais «internacionālisms», dramatiskās un muzikālās spējas, bet publikācijās palika unikāli, agrāk latviski neiedomājami teksti - Altaja kaimiņzemes Tuvas šamaņu mistērijas, kam Pēters atrada vārdu «šamaņsaukas».
Atdzejojumi caurauž Brūvera dzejas krājumus, citu valodu atveidi irdina un apvērš latviešu valodas slāņus, atrodot jaunu senajā, pazīstot savējo caur citādo, un šķiet, ka viņa dzejai un atdzejai ir viena asinsrite, ko vairs nebūtu iespējams sadalīt nošķirtos vākos. Un tā nu arī daudzkārtējo profesionālo atzinību - Klāva Elsberga prēmiju, Dzejas dienu balvu, Gada balvu literatūrā, Ojāra Vācieša prēmiju, ko Brūveris iemantoja kā latviešu dzejnieks, viņš draudzībā dalījis ar dažādu laiku un tautu kolēģiem.
Ar desmit grāmatām, kurās mijas dzeja un atdzeja, Brūveris paliek arī bērnu literatūrā. Savulaik Jāņa Baltvilka mudināts, viņš atrada tur ne vien izpausmi savam spēles prieka mutulim un «gaišākajai pusei», bet apzinātu uzdevumu un arī spēku turēties pret neizpratnes vientulību. «Latviešu valodu vajag sargāt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turpinu dzejot bērniem. Patlaban tā saucamo dzeju lielajiem, lai cik tā būtu laba, lielie vispār nespēj uztvert. Es turpinu rakstīt bērnu dzeju, jo tur es redzu savu lasītāju, man ir cerības, ka to kāds izlasīs. Pieaugušo dzeju rakstot, man liekas, ka rakstu un runāju caurā mucā. Tur neviena nav,» Pēters rūgti sacīja, kad tieši pirms gada saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā.
Godināti tad tika divu paaudžu literāti - Pēters Brūveris par grāmatu Raibajā pasaulē un viņa meita Indra Brūvere par saviem tulkojumiem no leišu valodas. Otra meita Zane sekojusi tēvam turktautu areālā, tulkojusi turku dzeju, studentiem mācījusi turku valodu. Ko šī paaudžu sadošanās vēl liecina par Pētera personību? Katrā ziņā skaisti ir redzēt un apzināties, kā mūžs pārstrāvo, satek citā, jaunā mūžā, paliekot kopā ar valodu.
Sāpīgs ir atvadu brīdis, un skumjas tagad pavada katru atmiņu par draugu un kolēģi. Taču:
tikām Podnieks uzliek uz ripas māla piku,
un pirksti izvirpo vēl vienu trauku,
kurā naktij krāt sāļu rasu.
(Pēters Brūveris)
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā - Uldis Bērziņš, Inese Zandere