Uz JRT aprīļa repertuāra programmiņas sirreāla bilde - Kaspars Znotiņš ar neatkārtojamo ziedonisko ozola lapotnei līdzīgo galvu. 14. aprīlī - pirmizrāde Ziedonis un Visums. Par Ziedoni kā «galveno latvieti», «naivo latvieti», «filozofu latvieti», «gudro latvieti» un «muļķi latvieti» vienlaikus. Režisors Alvis Hermanis. Galvenajā lomā - Kaspars Znotiņš. Piedalās Andis Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Inga Alsiņa, Elita Kļaviņa, Liena Šmukste, Jana Čivžele.
«Mēs neportretējam dzejnieku Imantu Ziedoni. Mums ir radies tāds tēls Ziedonis,» stāsta aktieris. Izrāde būšot veidota pēc «vecā etīžu principa». Ar būtisku atšķirību - šoreiz izrādes pamatā literāri teksti (ar retiem izņēmumiem). Fragmenti no Noras Ikstenas - Imanta Ziedoņa Nenoteiktās bijas, Māras Zālītes sarunām ar dzejnieku To mēs nezinām, 90. gados tapušajām intervijām.
Par Visumu grūti jautāt. Sākšu no kaut kā sīkāka un konkrētāka - mata. Kā jūties, uzliekot galvā parūku, kas tevi nešaubīgi padara līdzīgu Imantam Ziedonim. Vai tevi šī fiziskā līdzība nemulsina? Vai tajā ir arī pašironija?
Es to uztveru kā spēli. Bet spēle, es domāju, jau arī dod īstenības modelēšanu. Mēs konstruējam Ziedoņa tēlu. Tā ir tāda kā maska. Un tas man vairāk saistās ar spēles noteikumiem. Jā, tā ir maskas uzvilkšana. Nemaz nebiju sev vēl tā formulējis.
Vai maska nav pretrunā ar dzejas runāšanai nepieciešamo īstumu un dabiskumu? Netraucē?
Jā, bet tur tā lieta, ka es šoreiz pilnībā lieku malā savu izpratni. Mēģinu saprast, pietuvoties Ziedoņa domāšanas veidam. Kā viņš domā, ko viņš vērtē, kā viņš veido vārdus un liek uzsvarus. Tā ir tāda veida spēle. Paslēpes. Viņš slēpjas, es viņu meklēju. Tas ir pilnīgi cits uzdevums.
Vai tu varētu padalīties, kā tu viņu meklēji - Ziedoni, kas nav mati, frizūra, bet Visums?
Pirmkārt, es lasīju Ziedoni. Viņš diezgan stipri atklājas gan savā dzejā, gan publicistikā. Viņš ļoti daudz ir arī stāstījis par sevi - ko viņš domā par parādībām pasaulē, sabiedrībā, valstī un starp cilvēkiem. Es, protams, pret to visu izturējos juceklīgi - grābu, ko atradu, kas bija pa rokai. Tur arī smēlos iespaidus par to, kas viņš ir par personību. Bet es tiešām nezinu, kas man būs izdevies - vai tas būs atdarinājums, imitācija? Vai kaut kas tikai līdzīgs viņam? Vai nojausma par viņu? Garantiju dot es nevaru, kas beigās būs.
Kādas tev līdz šim bija attiecības ar Ziedoņa personību? Piederi paaudzei, kam Imants Ziedonis bija obligātā literatūra vidusskolā, vai ne?
Jā, vidusskolā, bet tas mani neskāra. Kaut gan nē… Pirmā saskarsme bija Rūdolfa Plēpja ierunātās Blēņas un pasakas. Divas lielas plates bērnībā pilnībā nodrillētas. Tās bija lieliskas. Tur jau arī izpaužas viņa daudzveidība. Man bija iespēja drusku dziļāk iepazīties ar viņa dzejoļiem, kad Ziedonim 2003. gadā bija 70 gadu jubileja. Rīgas Latviešu biedrībā es lasīju dzeju, biju spiests dzejoļus saprast un izjust dziļāk. Ar mani un dzejoļiem ir dīvaini, jo es izlasu dzejoli, bieži vien jebkuru dzeju, un no pirmās izlasīšanas reizes nemaz nevaru to īsti izbaudīt. Man tas iet garām. Man ir privilēģija, tāds darbs, ka gadās kādreiz dzeju lasīt jau no skatuves, tad, šo dzejoli lasot vēl un vēl, man tas sāk vērties vaļā - iegūst apveidu un dziļumu. Tā bija arī ar Ziedoņa dzeju. Tad, kad es viņu lasīju Biedrības namā, tie bija tieši viņa mīlas dzejoļi, tad jau tos uztvēru ar pilnīgi citu dziļumu un saturu. Pēc tam lasīju viņa publicistiku. Tajā pašā jubilejas reizē viņa Rakstu sastādītāja Andra Konste iedāvināja man viņa grāmatu Tutepatās par dižkoku atbrīvotāju grupu. Sējums man stāvēja uz plaukta - kaut kad izlasīšu. Tad bija viena vasara, 2006. vai 2007. gads, kad es izlasīju Tutepatās. Tas mani aizskāra jūtīgā vietā, un tad jau es ņēmu tālāk visu Ziedoņa publicistiku - Kurzemītes abas daļas, Tik un tā par Madlienu, ceļojumu aprakstus. Alvis Hermanis apmēram pirms diviem gadiem prasīja - ja es lasu Kurzemīti, vai no tā nevar kaut ko uztaisīt? Bet es nekad lasot nedomāju, kā to varētu tulkot teātra valodā. Uztveru vienkārši kā patērētējs sev, sev, sev. Hermaņa ierosinājums taisīt izrādi, ņemot par pamatu jebko no Ziedoņa daiļrades, faktiski sarežģīja uzdevumu. Varbūt būtu bijis vieglāk, ja mēs būtu izmantojuši tikai Nenoteikto biju un viņa intervijas ar Māru Zālīti.
No malas šķiet - šī varētu būt tava grūtākā loma, ekstrēmi sarežģīts uzdevums tomēr... Tev pašam droši vien cits mērs?
Ir lietas, par kurām es šobrīd tīšām nedomāju, un man arī izdodas maksimāli nevērtēt, ko man tas nozīmē. Varbūt vēlāk, pēc tam...
Šī izrāde, cik saprotu, ir viens ķēdes posms jūsu lielajā epā par Latviju un latviešiem. Cik lielā mērā Imants Ziedonis ir prototips, cik - simbols, iedvesmas avots latviskuma tēmai?
Jā, lielā mērā Ziedonis ir kā iedvesmas avots, kā simbols, kā zīme jau kaut kādai latviešu būšanai vispār. Ceru, ka izrādē izdosies parādīt, ka mēs šeit neportretējam dzejnieku Imantu Ziedoni. Drīzāk - kaut ko gribam pastāstīt par latviešiem vispār. Caur Ziedoni. Bet arī tas nav pats galvenais. Vislabākais būs tad, ja izrāde būs pati par sevi. Bez īpaša vēstījuma vai pielietojuma - teiksim, ko mēs jaunu uzzināsim par latviešiem, noskatoties šo izrādi. Ceru, ka izrāde būs kā objekts, kuru var skatīt pašu par sevi. Piemēram, kā gleznu, kur nenāk prātā nekādas domas par latviešiem vai to, uz kurieni mēs ejam, bet kaut kas vārdos nepasakāms. Tas, man liekas, ir galvenais.
Laikam jau galvenās latviešu lietas ir vārdos nepasakāmas - visas smilgas, miglas… Tiklīdz sāk par to runāt, izklausās briesmīgi - patosēti un nebaudāmi.
Tas jau īsti Ziedoņa garā. Viņš par dzeju teicis, ka dzeja ir brīvs gars. Nekur, ne pie kā nepiesiets. Dzeja pati par sevi ir. Dzeju nevajag nekur piesiet. Domāju, ka tas attiecas arī uz mūsu izrādi.
Ziedonim tomēr lieliski sanāk nosaukt skaisto vārdā arī tieši, nekļūstot banālam vai pliekanam...
Jā, viņš vispār nerunā frāzēs. Itin nemaz. Bet nebaidās arī sava viedokļa, redzējuma. Viņam ir misijas apziņa. Ziedonis vienkārši nevar nociesties, nepateicis to, kā viņam šķiet, kā vajadzētu. Citreiz pats pat sevi lamājis par to. Savu publicistisko daiļrades daļu viņš sauc par bastardu. Bet tur viņš neko nevar darīt...Tas ir viņa dabā.
Viņš ir gribējis būt zemkopis. Veselība un vēl daži šķēršļi neļāva realizēt bērnības un jaunības sapni kļūt par lauksaimnieku. Tas viņam vilcies visu laiku līdzi, ar to viņš ir dzīvojis cauri visu mūžu. Visa tā dižkoku atbrīvošanas kustība. Tur viņš ir kā līderis, spējīgs organizēt grupu, ievirzīt sliedēs. Bet izrādē mums viņš neparādās kā līderis, vairāk kā vientuļnieks un no malas vērotājs. Varbūt arī tāpēc, ka daudz tekstu ziņā ir ņemts no viņa pēdējā laika darbiem, intervijām - Nenoteiktā bija, sarunas ar Māru Zālīti grāmatā To mēs nezinām, ceļojumu aprakstu grāmatiņa Ne tas kādam jāzina, 90. gadu intervijas ar Imantu Ziedoni. Tas ir laiks, kad viņš jau ir attālinājies no ļoti aktīvas sabiedriskās darbošanās. Nogājis malā, vairāk ir vērotājs, konsultants.
Vai tu būtu gribējis dzīvot Ziedoņa jaunības laikā, būt viņa kursabiedrs, piemēram, savējais?
Es dzīvojis tai laikā?…Nu noteikti, noteikti, gribētu vismaz tai laikā paviesoties uz pāris dienām. Zinu, ka tas bija ļoti grūti - iekļūt kādā no viņa dzejas lasīšanas reizēm. Silvijas Radzobes referāts to lieliski iemūžinājis. To nu gan es gribētu! Ja ir pamats atgriezties pagātnē, tad šāda notikuma dēļ tas būtu ļoti, ļoti interesanti. Bet dzīvot tai laikā?... Domāju, ka jā. Manuprāt, ir ļoti skaisti, ja cilvēkam izdodas mūžā piedzīvot sabiedrībā kādu Atmodu. Tā vienkārši ir lieliska pieredze. Sevišķi, ja tu, protams, esi jauns. Ziedoņa jaunības laiks, man liekas, bija tāds laiks. Viņš pats bija viens no atkušņa veicinātājiem 60. gados.
Bet tev jau dzīvē iekrita pašam sava Atmoda.
Jā, tieši tāpēc es varēju izgaršot, ko tas nozīmē. Tas ir tā vērts.
Tā viņa staigāšana pa Kurzemi… Viņu taču visu laiku svieda atpakaļ. Kurzemes piekraste tajā laikā ir slēgtā zona. Bet viņš tur iet ar savām kedām. Tad viņu robežsargi ik pa laikam noķer un aizved uz iecirkni. Līdz vakaram noskaidro viņa personību un to, ka viņam nav padomā nekas slikts, un izlaiž ārā. No otras puses - briesmīgs laiks. Un tad jau nāk tā masu dzeja. Tāpēc, ka cilvēkiem pietrūkst kaut kā tāda… Tagad, ja mēs gribam, mēs varam aizbraukt uz Ovišragu jebkuru dienu.
Lielākā daļa no Ziedoņa rakstītā tapusi šai absurdajā aizlieguma situācijā, kad nevar aizbraukt uz Ovišragu jebkuru dienu, kā saki. Laiks murgains, bet Ēzopa valoda, zemteksts provocē brīnišķīgus mākslas darbus. Mēs to šodien nevaram ne atkārtot, ne notēlot. Vai esi domājis, ko mākslinieks šodien var likt vietā? Kā nospriegot sevī atsperi?
Šeit es gribu citēt Ziedoni. Viņš saka: es jau vienmēr esmu mācījis - nedzīvojiet ar citu dzeju, nelasiet citu dzeju. Man, protams, ir glaimojoši, ka lasa manu dzejoļu krājumu, bet es vienmēr esmu cilvēkiem teicis, ka jādzīvo pašiem ar savu dzeju, ar pašdzeju. Viņu viena tante Tērvetē noķer kapusvētkos pie rokas: dzejniek, es jums savu dzejoli noskaitīšu. Jūs pati to sarakstījāt? Nē, es to vienkārši zinu. «Pasakaini, pasakaini,» viņš saka. «Ar tādu cilvēku satikties.»
Ziedonis sevī bija noformulējis, ka tieši caur šo dižkoku atbrīvotāju grupu, kad ļoti daudziem nebija lauku māju, uz kurām aizbraukt, tā bija iespēja pabūt vienam vai tuvu cilvēku sabiedrībā pie dabas, savā stūrītī zemes. Tomēr ar laiku bija tā, ka cilvēki, kuri ieguva savas mājas vai nopirka 80. gados, lēnām no dižkoku atbrīvotāju grupas atbira. Viņiem bija savs stūrītis, ko kopt. Viņš pats uzskata, ka tā grupa radās, pateicoties un par spīti sistēmai. Un tā ir tā pašdzeja. Kad cilvēks iegūst savu stūrīti zemes, viņš atrod, sastop dzeju sevī. Dzejas popularitāte, kas toreiz bija, saka Ziedonis, radās no slāpēm. Tas tikai liecināja par iekšējās dzejas trūkumu cilvēkos. Man šī versija šķiet ļoti ticama. Šodien tomēr, manuprāt, ir daudz lielākas iespējas dabūt pašiem savu dzeju. Dzeju sevī. (Bet es nesaku, ka cilvēkiem tas ir izdevies.) Šobrīd droši vien ir pārsātinājums. No visa.
Pēc kādas tikšanās ar Ziedoni cilvēki esot rakstījuši sūdzības. Ziedonis esot teicis, ka nevajag palielināt dzejas krājumu tirāžu. Kā tā var teikt?! Cilvēki bija sašutuši. Viņš mēģināja nosargāt dzeju no novalkāšanas vai plaša patēriņa preces likteņa.
Viens no iemesliem, kāpēc beidzās dižkoku atbrīvošanas kustība, bija privātīpašums. Tālāk katrs kopa savu dižkoku, kā nu prazdams vai neprazdams. Tiešā veidā izrādē nekas tāds neparādīsies. Man grāmata Tutepatās bija ļoti svarīga - tur reāli redzams, ka dzejnieks darīja. Ne tikai rakstīja dzejoļus par spridzinātiem ozoliem, bet reāli tos kopa. Tas ir tas, kas mani aizskar.
Ziedonis ir reāls piemērs viena cilvēka spēkam. Ko, tavuprāt, mūsdienu sabiedrībā var iekustināt viens mākslinieks?
Tajā laikā arī nebija gatavas receptes - vajag darīt to un to. Ziedonis to kaut kā sajuta. Tas bija viņa būtībā. Viņa nešpetnums. Brīžiem skarbums. Un spurains viņš bija kā ezis. Tas viss ragaciemnieku stils. Kauslīgā jaunības vide, kas viņā arī pēc tam saglabāja vēlmi izkauties, bet jau citā līmenī. Bet tas, ko arī Ziedonis pats saka - visam apakšā viņam bija mīlestība. Vai! To jau tā nedrīkst teikt, dzejnieks jau to tā nedrīkst teikt - vai! Mīlestība, tas tāds vārds…(atdarina Ziedoni - U.A.), bet tas nozīmē, ka es viņus visus ņemu, ka es viņu pieņemu. Un tad jau ar šo sajūtu pieņēma manas nešpetnākās idejas, izturēšanos, un visu to pieņēma tāpēc, ka apakšā bija šī sajūta. Var saukt to par mīlestību. To var izlasīt Māras Zālītes grāmatā.
Kā jūs Jaunajā Rīgas teātrī sargājat ziedonisko «garaini, kas veicina vārīšanos»?
Tas atkal ir jautājums par recepti. Bet kā lai te nesanāk sprediķošana?...
Es tiešām nezinu. Nezinu, kā izdodas saglabāt interesi. Man liekas, ka lielā mērā visa pamatā ir interese par to, kas notiek. Ko cilvēki runā, ko viņi domā, ko viņi ir runājuši, ko viņi ir domājuši. Tā ir interese, kāpēc visu laiku ir interesanti. Un, ja ir interesanti, tad tas nervs visu laiku ir uzvilkts. Bet kāpēc visu laiku ir interesanti?
To mēs nezinām…
To mēs nezinām. Nedomāju, ka tas būtu kaut kāda skrupuloza darba rezultāts vai metodika. Atbrīvošanās un koncentrēšanās vienlaikus. Tā varētu formulēt. Ir jāatrod tāds stāvoklis - ir jābūt koncentrētam, bet pilnīgi atbrīvotam.
Ziedonis un Visums iznāk vienlaikus ar vēl vienu Hermaņa izrādi - Melnais piens. Kā tās sasaucas?
Pašformulēšanās, pašidentificēšanās mēģinājums. Runāt par lietām, kas mums ir dārgas. Prezidente savā apsveikuma runā dzejniekam 70. gadu jubilejā noformulēja skaidri - dzejnieks ir mūsu kultūras dārgums, retums un bagātība. Lūk. Mēs arī mēģinām saprast, kas tas ir, kāpēc tā ir, kāpēc prezidente tā saka. Otra izrāde ir par Latvijas brūnaļu, kas ir uz divlatnieka. Ko nozīmē šī govs lauku cilvēkam? Ko viņa ir agrāk nozīmējusi un ko viņa nozīmē tagad? Mēģinājums saprast latviešu simbolus. Pat ne saprast - vienkārši vēlreiz parunāt par tiem. Teātra valodā. Pirmkārt ir Alvja interese, kurš visu laiku mūs kurbulē to darīt - meklēt jēlmateriālu. Būs vēl trešā izrāde par šo tēmu Kapu svētki.
Ziedonim bija grāmatiņa «Kas tas ir - kolhozs?»
Jā. Tagad ir dīvaini braukāt pa laukiem un redzēt pamestās fermas ar tukšajiem logiem un aizaugušiem piebraucamajiem ceļiem. Katrā braucienā uz laukiem tādus var redzēt gūzmām. Arī pamestās darbnīcas. Vienvārdsakot, šīs kolhoza saimniekošas paliekas. Arī Ziedonis neko tādu neprognozēja. Viņš cerēja, ka pāreja uz cita veida saimniekošanu varēja notikt kaut kā saudzīgāk un prātīgāk, ka tas viss notiks pavisam citādāk. Tāpēc 70., 80. gados tās bija ilūzijas par cilvēka iedabu, kādi mēs būsim, kad kļūsim brīvi, - kāda būs mūsu valsts, mūsu zeme, gluži vienkārši - mūsu apkārtne. Šo atmodas darbu, notikumu varēja izdarīt tikai tāpēc, ka bija ilūzija. Ja nebūtu šīs ilūzijas, nebūtu pēdējās Atmodas. Tā ir dīvaina lieta. Faktiski no kaut kādām iedomām un sapņojumiem, kuri nav balstīti realitātē, bet tikai iedomās, visi kopā veicam kaut kādas darbības, kā rezultātā notiek reālas lietas, bet tas viss izvēršas pilnīgi citādāk... Bet tā arī nav diagnoze tam, kas tagad ir noticis. Tīri vizuāli - tās ir pēckara ainas. Bet pēc satura es vēl nezinu, vēl neesmu pārliecināts, ko tas nozīmē Latvijas laukos, kas tas ir? Protams, tagad saimniekošana notiek kaut kā citādi. Par to vairs Ziedonis neraksta. Tagad kādam citam vajadzētu saprast, kas notiek laukos. Melnais piens būs stāsts par to, kas tur tagad notiek. Varbūt zināmā mērā tā būs pat publicistika. Ziedonis 1984. gadā uzraksta Tik un tā par Madlienas kolhozu un tā priekšsēdētāju Beļavnieku. Kā atkāpties no šīs tipveida saimniekošanas un tipveida būvēm? Vēl joprojām ir gūzma problēmu. Tas ir cilvēka dabā. Ja Alvis saka, ka 1968. gadā, kad bija hipiju laiks, tā bija pēdējā utopija, kas ir apvienojusi cilvēkus, tad, manuprāt, 80. gadu beigas tomēr ir pēdējais laiks, kad radās utopija, kas apvienoja cilvēkus. Nerunāju par to, ka kaut kas būtu nepareizi izdarīts. Par to, ka ideāls, uz ko cilvēki tiecās, nebūt nebija tas, kas viņus piemeklēja pēc tam. Ziedonim tas arī viss bija jāredz, jāpārdomā, jāsaprot un jāieņem kaut kāds savs skats un viedoklis, jo viņš jau bija viens no tā laika ideologiem.
Par pēdējām utopijām runājot. Lai cik pragmatisks būtu laiks, atkal jauni ideālisti turpina Dagu lietu (saīsinājums no nosaukuma Dižkoku atbrīvošanas grupa). Re, kur Renārs Kaupers ar domubiedriem Mazajā kavalērijā.
Viņi jau tiešā veidā ir inspirējušies no Ziedoņa darbības. Tā ir tā pašdzeja. Noslaukām katrs savu māju priekšu. Savu iespēju robežās. Netiek prasīts nekas īpašs.