Kāda gan tam saistība ar grāmatu mākslu? Rūpīgums, izcila valodas izjūta, zināšanas, mīlestība uz grāmatām - vai tad šīs redaktora darbā tik ļoti nepieciešamās īpašības mūsdienās nav īsta māksla? Pacietība! Anitra Pārupe uzskata, ka vīriešiem - kaut gan zināms, ka ar valodas rediģēšanu kādu laiku nodarbojies pat Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis -, redaktora darbs nav piemērots, jo viņi savā darbībā alkst pēc plašākiem mērogiem, bet te - pacietīga, neatlaidīga urbšanās līdz pašiem sīkumiem. Zelta ābeles balva redaktorei ir liels pārsteigums. «Sevi nekad neesmu uzskatījusi par tik nozīmīgu cilvēku Latvijā, kuram vajadzētu pasniegt šādu balvu,» viņa saka. «Esmu godīgi darījusi savu darbu un gribētu teikt Imanta Ziedoņa vārdiem: «Laime ir piepildīts laiks.» Un tāds laiks man ir bijis ar grāmatām.»
Gaišās acis
A. Pārupes izieto skolu virknē ietilpst Jelgavas ģimnāzija, Jelgavas Tautas konservatorija un Liepājas Pedagoģijas institūts, tāpat studējusi arī Latvijas Valsts pedagoģijas institūta Latviešu valodas un literatūras fakultātē. Vairāki gadu desmiti pavadīti, strādājot Latvijas Valsts izdevniecībā, kas 1965. gadā tika pārsaukta par Zvaigzni. Pēc aiziešanas pensijā A. Pārupe joprojām aktīvi turpināja sadarboties ar vairākām Latvijas izdevniecībām, un tā līdz pat pagājušajam gadam. Tagad lasīt vairs neļauj acu kaite - tīklenes distrofija. Vēl nesen šīs acis tika apbrīnotas par spēju tekstā uztvert ne tikai dažus vārdus, bet uzreiz visu rindu vai pat rindkopu. Blakus visdažādākā satura izdevumiem, ko nācies dzīves laikā rediģēt un kas bieži vien saistījušies ar citām A. Pārupes interesēm, piemēram, mūziku vai ģeogrāfiju, lielākais redaktores un arī līdzautores gandarījums ir par izveidoto Sinonīmu vārdnīcu, Latviešu frazeoloģismu vārdnīcu, kā arī Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu. Šie izdevumi esot viņas mūža darbs, un pēdējo pieminēto apgāds Avots drīzumā izdošot atkārtoti, taču bez papildinājumiem, kas pērnā gadsimta 90. gados iznākušai grāmatai būtu loģiski nepieciešami. «Man ir ļoti žēl, ka valsts nepievērš uzmanību šādām enciklopēdijām un vārdnīcām. Jāapskauž angļi, kuriem valsts finansē šādu izdevumu klajā nākšanu,» atzīst redaktore.
Valodas mūzika
Latviešu valoda jelgavniecei vienmēr bijusi ļoti tuva, kaut arī savā karjerā tieši daiļliteratūru nerediģēja. Viņa stāsta, ka, būdama redaktore, vienmēr centusies katram teikumam piešķirt savu ritmu, lai tas skanētu kā mūzika. «Dažreiz der trīszilbīgs, citkārt divzilbīgs vārds, citreiz vārdu kārtība jāmaina un uzreiz skaistāk skan. Grieķi man ir teikuši, ka latviešu valoda ir ļoti skaista - viņiem liekas, ka mēs dziedam. Bet paši to nenovērtējam,» teic A. Pārupe. Viņasprāt, valodas izjūta ir iedzimta - ne katram tā piemīt. «Palasot Andreja Upīša tulkojumus vai paša darbus, var tikai brīnīties par viņa skaisto valodu,» turpina redaktore. «Bērni jau visādi viņu ķengā - Andrejs Upīts krupīts -, bet Zaļā zeme ir brīnišķīgs darbs. Edvarda Virzas Straumēni - brīnišķīga valoda! Tagad valoda noplicinās. Ko dara mani mazmazbērni? Viņi tikai uzspiež telefonā: «Kā tev iet?» Atbilde: «Normāli.» Ziedonim ir teksts «matu pīne guļ uz krūtīm», un 19 gadu vecs puisis man prasa: «Kas ir pīne?» Viņš nezina, jo nelasa grāmatas tik daudz, cik vajadzīgs.»
Trīsdesmit gadus A. Pārupe un viņas kolēģi no Žurnālistu savienības veltīja rakstu krājumu Valodas kultūras jautājumi veidošanai, kā arī entuziastiskam darbam, izglītojot Latvijas preses izdevumu redakciju darbiniekus.
Bez kristāldzidruma
«Par manu dzīvi varētu uzrakstīt romānu,» atzīst balvas laureāte. No pērnā gadsimta 40. gados iesāktā skolotājas darba viņu atlaida, jo vīrs Aleksandrs Saliņš 1947. gadā tika apcietināts un izsūtīts uz ogļraktuvēm Vorkutā, pašas tēvs reiz dienējis Latvijas armijā, savukārt vīra brālis dzejnieks Gunars Saliņš Ņujorkā rakstījis pret padomju varu vērstus dzejoļus. Pilnīgu izmisumu piedzīvojusī sieviete pēkšņi uzzinājusi, ka Andrejs Upīts reiz strādājis par korektoru, un tas nozīmējis, ka šāds darbs varētu likties jauks arī viņai. Lai kļūtu par korektori Latvijas Valsts izdevniecībā, nācies izturēt sīvu konkursu - strādātgribētāju rinda esot stiepusies no pirmā līdz pat ceturtajam izdevniecības ēkas stāvam. «Man paveicās - deva izlasīt piecas lapiņas un tajās izlabot interpunkcijas un stila kļūdas, jau otrā dienā mani pieņēma darbā,» viņa atceras. Visu noklusējusi - par vīru, bērniem, tēvu, taču pēc pusgada Galvenā literatūras pārvalde tāpat uzzinājusi, ka viņa nav «kristāldzidrs cilvēks». Izglābusi partijas sekretāre Ieva Pliesmane, norādot izdevniecības direktoram, ka «Anitra paliks».
Vai ik katru gadu A. Pārupes darbagaldu turpmāk rotājuši karodziņi ar uzrakstu Labākais korektors vai vēlāk - Labākais redaktors. Viņa ļoti centās, lai tikai paliktu šajā darbā, jo, pirmkārt, viņa bija vienīgā pelnītāja ģimenē, otrkārt, tas bija viņas sirdsdarbs. Protams, viņai bija uzticēts arī pats augstākais - Ļeņina rakstu rediģēšana. Tas vienkārši bija jādara. «Ja tur palika kaut viens neizrediģēts komatiņš, no darba vajadzēja iet prom,» stāsta A. Pārupe. «Burtliči laikam tīšuprāt mūs āzēja, piemēram, uzrakstīja «darba ļaudis nedreb mūsu valstī bezdarba priekšā». Tad mums bija jāizlabo - «nodreb bezdarba priekšā». Ņēmu tos Ļeņina rakstus uz mājām un lasīju otrreiz - pūlējos, cik nu varēdama. Man laimējās.»
Kad tika aizliegta Jāņu svinēšana, kādu kolēģi atlaida no darba, jo Andreja Pumpura eposā Lāčplēsis tika atstātas rindas «Pāri kalniem Līgo nāca». Pati A. Pārupe, kas reiz apguvusi klavierspēli, tolaik strādāja pie muzikālo audzināšanas grāmatu sastādīšanas. Līgo dziesmas no grāmatas viņa neņēma laukā, bet, paļaujoties uz to, ka glavļits nošu materiālu nepārbaudīs, izņēma tikai to vārdus, taču notīs rakstītās melodijas saglabāja. «Valsts izdevniecības kolektīvā lielākā daļa bija komunisti, bet, man liekas, viņi dzīvoja divas dzīves - viena bija tā ārējā čaula, bet iekšēji viņi visi bija Latvijas patrioti,» uzskata A. Pārupe.