Pašu svarīgo komandu gan izdarīja, jo nav vairs Rietumu konferences trīs komandu skaitā, kas ir ārpus izslēgšanas spēļu robežas.
Arī oktobrī uz sevi liktās cerības attaisnoja vārtsargs Kriss Holts. Bija viņam arī dažas sliktās spēles, bet kuram vārtsargam tādu nav? Iespēja sevi apliecināt pavērās Mārim Jučeram. Pirmajam mēnesim atbilstošākais vērtējums būtu «neslikti».
Aizsardzībā Guntis Galviņš paspīdēja ar rezultativitāti, un tā jau vairs nav nejaušība, ka ripa pēc viņa metieniem dažkārt neiedomājamā veidā atrod ceļu uz vārtiem. Pieredzējušajam Sandim Ozoliņam gribēšana bieži vien gāja pa priekšu varēšanai, tāpēc arī komandas kapteinis iebraucis lielos mīnusos. Treneriem pirms spēlēm ir jāpalauza galva, kuriem no viņu rīcībā esošajiem deviņiem aizsargiem uzticēties, un tas nav nemaz slikti.
Atmodu uzbrukuma līnijā ienesis Jāņa Sprukta trijnieks. Pēc Ģirta Ankipāna iedzīvošanās savainojumā Dinamo saņēma gandrīz vai laimi nelaimē. Atklājās, ka ar Spruktu un Mārtiņu Karsumu lieliski saprotas ne tikai Ģirts, bet arī Miķelis Rēdlihs. Uzskatāms piemērs, ka no labuma var meklēt arī vēl lielāku labumu. Ja atceramies, tad Miķelis arī ar iepriekšējiem partneriem nadzīgi krāja punktus.
Dinamo ir atguvies no septembra šoka, taču cīņa par biļetēm uz Gagarina kausa izcīņu ar katru nākamo mēnesi kļūs arvien asāka.