Izsens un ļoti ļauns triks, kā izšūpot kādu amatpersonu laikraksta lappusēs, ir uzlikt, piemēram, virsrakstu Kalniņš noliedz, ka būtu zadzis valsts naudu. Melots nebūtu, ja viņš patiešām nebūtu to darījis, iesūdzēt tiesā nevienu nevar, bet tautas atmiņās Kalniņš neapšaubāmi paliks kā varonis, kuram kaut kas it kā bija ar to nozagto valsts naudu, un nākamajās vēlēšanās viņš neapšaubāmi tiks pieskaitīts zagļu kastai. Tā var katru dienu kādam jautāt, vai viņš gadījumā nav maniaks, vai nav sitis savu sievu, vai arī, piemēram, valdības sēdes starpbrīžos viņš nešņauc kokaīnu. Viņš, protams, noliegs, bet tas jau virsrakstā arī nemaz netiks slēpts. Un uguns bez dūmiem taču nemēdz būt.
Nav vērts nemaz apspriest, vai tā drīkst vai nedrīkst, neviens sevi cienošs medijs un žurnālists tā nedarītu, bet šāds piemērs ir kā atgādinājums, cik liels spēks ir virsrakstiem un ko tie var nodarīt. Jāatzīst, nereti žurnālisti un mediju redaktori grēko, cenšoties aizraut publiku ar kaut ko neparastāku, taču gan Valsts prezidenta Andra Bērziņa pēdējā laika izteikumi, gan arī labklājības ministres Ilzes Viņķeles domu graudi neko pat neliek žurnālistiem piepušķot, lai virsraksts aizietu rūkdams.
Lūk, daži no tiem, atrasti ziņu portālos:
* Miljonārs Andris Bērziņš netic, ka Latvijā ir tik liela nabadzība
* Prezidents kritizē lielās māmiņu algas; savu pensiju sauc par pelnītu
* Viņķele divdomīgi izsakās par pensionāriem
Kas ar to īsti domāts, kāds tam visam ir konteksts, kādā tonī tas pateikts, kas visbiežāk tiešām izšķir visu, nevienu patiesībā vairs daudz neinteresē. Mūsdienās, kad valda informācijas pārbagātība un ziņas ir ik uz stūra, iedziļināties šādās niansēs nav laika. Virsraksti iegūst dubultu spēku, un, domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka ir daļa Latvijas iedzīvotāju, kas informāciju iegūst un patērē tik vien kā virsrakstu līmenī.
Nu kurš gan spēj izlasīt tās visas ziņas, kas sarakstītas n-tajos ziņu portālos? Kādreiz mediju speciālisti par daļu no lasītājiem runāja kā par delfīniem, kuri lēkā pa piedāvāto saturu - te ienirst, te iznirst, tagad drīzāk jau delfīni, piedodiet, ir pārvērtušies vistās, kas šad tad šo to paknābā, pārstaigājot pagalmu.
Šķietami viegli vainot žurnālistus, kas cenšas kalpot sabiedrībai un medī, kā skandalozi iztaisīties lasītāju priekšā. Daļēji tas tā arī ir, bet ne jau skandāla dēļ - žurnālistu pienākums ir rādīt sabiedrībai amatpersonu zināšanu, nezināšanu un dažkārt arī stulbumu. Un neba arī visiem medijiem ir finansiāli izdevīga virsrakstu kultūra. Piemēram, daudzi ziņu portāli virsrakstu knābātājus cenšas pārmācīt nevis izvēloties, piemēram, virsrakstu Dinamo ar 0:2 zaudē minskiešiem, bet gan rakstot - Noskaidrots Dinamo spēles rezultāts, tādā veidā liekot izdarīt vismaz vienu klikšķi, lai spēles rezultātu varētu noskaidrot, tikai lasot pašu ziņu. Portālu gadījumā šis maģiskais klikšķis nozīmē reklāmas naudu.
Tikt skaidrībā, kurš kuram diktē noteikumus - medijs lasītājam vai lasītājs medijam -, pat nav tik būtiski, svarīgi ir tas, ka šī mūsdienu neiedziļināšanās un virsrakstu sērga uzliek jaunu atbildību ne tikai medijiem, bet arī pašām amatpersonām gan uzstājoties publiski, gan sniedzot intervijas žurnālistiem. Diemžēl, kā izskatās, ne Bērziņš, ne arī Viņķele īsti to nav apjēguši, jo runā visu pēc kārtas. It kā jau smieklīgi, uzjautrinoši un pat piedodami, ka var saputrot Turkmenistānu ar Turciju, ja Bērziņa galvenais pienākumus nebūtu reprezentēt Latviju. Nebūtu arī nekas ļauns, ja viņam tiešām būtu spēcīgi argumentēts viedoklis, ka Latvijā nav tik daudz nabadzīgu cilvēku, ja vien viņš pats par to nerunātu tikai tādā «virsrakstu līmenī» un apzinātos savu miljonu fonu, kas par naudas lietām viņam liek runāt vēl jo atbildīgāk. Un neko jau nepareizu nepateica Viņķele, ja vien viņa apzinātos, ka ne visi pensionāri ir pasūtinājuši Playboy, lai izlasītu šo interviju pilnā apjomā, un to, cik jūtīgi viņi uztver šādas Ģirta Rungaiņa stilā paustās ekonomisko kopsakarību druskas, un ka galu galā viņa ir nevis malā stāvoša ekonomikas eksperte, bet gan labklājības ministre.
Rezultātā nākamie virsraksti medijos top šādi:
* Par ņirgāšanos pieprasa Playboy zvaigznes, ministres Ilzes Viņķeles demisiju
* Pensionāri par «izrādīšanos» Playboy prasa atlaist Viņķeli
* Viņķele izsaka nožēlu par pensionāru aizvainošanu
* Sociālajos tīklos aicina izteikt neuzticību Valsts prezidentam Andrim Bērziņam
Nieks par Bērziņu, nieks arī par Viņķeli, kā politiķi viņi sevi var gan celt, gan arī norakt, un tas ir viņu pašu ziņā, taču kā amatpersonas viņi pārstāv valsts varu, un pēc šādiem izteikumiem un virsrakstiem tā paliek atmiņā kā mazliet patizla un augstprātīga. Kāpēc tad brīnīties, ka to neciena.