Prieks, kuru, vērojot Krievijā nesen notikušos pret valsts varu vērstos protestus, izjuta liela daļa Latvijas politikas vērotāju un sociālo portālu darba kārtības noteicēju, ir mazākais mulsinošs. Jo būsim godīgi un skatīsimies patiesībai acīs - Krievijā nenotika nekāda cīņa par demokrātiju, visādus ņemcovus, javlinskus, kasparovus un viņiem līdzīgos ļaužu masas tur lielākoties nicina, un šie cilvēki nekad, jāuzsver - nekad, nenonāks pie varas. «Liberālis» Krievijā visbiežāk ir rupjš lamuvārds, un tuvākie vēlēšanu (neatkarīgi no tā, bija tās godīgas vai ne) uzvarētāju Vienotā Krievija sekotāji ir neviens cits kā komunisti un žirinovskieši. Televīzijas ekrānos redzamajos mītiņos augstāk par visiem vienmēr plīvoja ļimonoviešu karogi, un pār ķermeni burtiskā nozīmē pārskrien aukstas tirpas, iedomājoties, kas notiktu, ja Vienotā Krievija vēlēšanās būtu zaudējusi. Tāpēc runāt par kaut kādu Krievijas pavasari ir ne tikai vieglprātīgi, bet pat neracionāli, un patiesībā, no Latvijas interešu viedokļa raugoties, nav nekā svarīgāka, lai spēku samēri kaimiņvalstī vismaz šobrīd nemainītos un nesāktos nekontrolējama nestabilitāte un haoss.
Taču, runājot par ārpolitiku Latvijas publiskajā telpā, uz dzīvi jau tradicionāli ierasts skatīties ļoti melnbaltās krāsās. Labie tajā vienmēr ir neparasti labi, bet sliktie sliktāki par Holivudas filmu baisākajiem ļaundariem, kuru vienīgais mērķis ir sagrābt varu pasaulē un pēc tam maksimāli kaitēt visiem tās iedzīvotājiem. Kaut kas līdzīgs pašreizējai histērijai Krievijas sakarā bija vērojams arī Lībijas «demokratizācijas» procesa laikā. Pulkvedim Muammaram Kadāfi tika piešķirti komiska neģēļa loma, viņš saindēja ūdeni un caurām naktīm kala ļaunus plānus, savukārt Francijas finansētie un atbalstītie «revolucionāri» domāja tikai labas un gaišas domas. Un vienlaikus tika aizmirsts, ka tāds Kadāfi un tāda Lībija būtībā uztur pietiekami lielu daļu Rietumāfrikas infrastruktūras, būvē tur slimnīcas, ceļus, skolas un viesnīcas, turklāt uzņemot savā valstī milzīgu apjomu Nigēras, Čadas, Nigērijas, Mauritānijas un citu reģiona valstu viesstrādniekus, pilda sociālā bufera funkcijas. Tagad tas viss ir sagrauts, un, kas notiks, piemēram, ar tādām valstīm kā Burkinafaso vai Mali, kur Lībijas klātbūtne bija pietiekami būtiska, ir labs jautājums.
Taču publiskajā telpā runāt par šādām lietām nav labais tonis. Daudz interesantāk un vienkāršāk ir spēlēt labajos un sliktajos puišos, bīdīt kauliņus pašu radītā iedomu pasaulē, kurā Krievijas liberāļi ir nozīmīgs spēks, bet Lībijas revolucionāri naudu karadarbībai atrod apraktu zemē. Un nepamanīt, ka pasaulē ir visas varavīksnes krāsas, tā nav melnbalta un ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.