Taču vismaz pagaidām lielākajiem cietējiem zālēdājiem tik skarbi kā sniegiem ļoti bagātajā un ilgajā 1995.-1996.gada ziemā vēl neklājas - tad stirnas un mežacūkas bijušas tik bezspēcīgas, ka tām «varēja mierīgi pieslēpot klāt, tās nebēga», atceras zoologs Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītāja vietnieks.
Austrumlatvijā jau mežos manīts pa kādai bojā gājušai stirnai un mežacūku jaunulim, aizdomas ir, ka dzīvnieku nāvē iesaistīts barības trūkums. Arvien biežāk reģionos stirnas redz arī nākam dārzos baroties, tās mēdzot slepus ierasties laukos kapos nošķīt mutes augstumā kādu dzīvības kociņu vai dzīvžogu. Kad jau sniegs būs zemi klājis divus mēnešus no vietas, mežos parādīsies novārguši dzīvnieki, prognozē zoologi. Šīs brīvdienas solās būt aukstākās šoziem.
Paļaujas uz medniekiem
VMD ienākušās ziņas no atsevišķiem rajoniem, ka pie barotavām atrasti krituši dzīvnieki - mežacūkas un stirnas. Te gan visdrīzāk nav vainojams bads, bet nepareizā dzīvnieku barošana - mednieki tos piebarojuši ar lauksaimniecības produktiem - lopbarības bietēm, kartupeļiem, graudiem, citkārt pat maizi vai pusdienu atlikumiem. Šāda barība kaitē zālēdāju gremošanas sistēmai, bija jādod lapu zaru slotiņas, siens, zīles. «Mednieki neņem vērā, ka šādos apstākļos dzīvnieks simtprocentīgi pārslēdzas tikai uz to, ko dod, nemiksē ne ar ko citu, kā vajadzētu,» saka J.Ozoliņš. Tā kā dziļajā sniegā stieg kājas, pārvietošanās prasa lielu enerģiju, un dzīvnieki paļaujas tikai uz cilvēka sarūpēto, kaut arī neveselīgu, un netērē spēkus, meklējot vēl papildu barību.
Stirnām un staltbriežiem ziemā pietrūkst to dabiskās barības - dažādu lapu koku un skuju koku pumpuru, arī zaru galu. «Daļā mežu dzīvnieku blīvums ir tik liels, ka aizsniedzamo pumpuru nepietiek visiem,» saka J.Ozoliņš. Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja stāsta - kādas Kolkas daudzstāvu mājas iedzīvotāja ziņojusi par stirnu, kura ilgāku laiku uzturējusies aiz šīs mājas dārziņos. Baiļojušies, ka stirna nevar paiet. «Kā nācām klāt, tā stirna uzreiz bija augšā, gaisā noputēja vien sniegs, un prom bija,» saka V.Skuja. Stirna nemaz nebija novārgusi.
Labāk viens bērns
Mežacūkām ziemā grūti esot pa sniegu pārvietoties, tām Latvijas austrumu pusē, kur zeme jau ir sasalusi, sāk rasties grūtības no zemes izrakt ēdmaņas - dažādas saknes.
J.Ozoliņš stāsta - dzīvnieki, kas iet bojā vai krīt par upuri plēsējiem, ir vai nu vārgākie populācijā, vai arī mazuļi, kas piedzimuši vēlāk, vai arī metienā bijuši vairāki. «Piemēram, staltbriežu govij metienā var būt viens vai divi mazuļi. Ja bijuši divi teliņi, tie ir vārgāki vai vismaz viens ir vārgāks. Dabūjis mazāk piena, lēnāk audzis vasarā. Līdz ar to tagad vinnētājas ir tās briežu govis, kurām ir viens teļš, nevis divi,» stāsta J.Ozoliņš. Zālēdāju mazuļu mammas arī pašas nav piedzīvojušas bargas ziemas, līdz ar to trūkst pieredzes barības meklēšanā ekstremālos apstākļos.