Citi nav jātramda
Mājās nav ne datora, ne paša vaininieka - aicinādama piesēst, smejas Zane. Un tūdaļ nopietni piebilst - kad ar datoru strādā, dzērieni un ēdieni jātur pa gabalu. Izrādās, viņas sešgadīgā meitiņa Annika, kustīga kā ūdenszāle, viendien uz klaviatūras apgāzusi jogurta glāzi. Bojājumi nopietni, bet remonts nupat jau tiekot pabeigts, skaidro Zanes dzīvesdraugs Andris. «Sagaidīsim algas dienu un iesim pakaļ,» viņš saka. Zane tikmēr atzīstas, ka pati arī reizēm grēkojusi un, sēžot pie datora, ar vienu roku šo to uzēdusi vai padzērusi. «Bērns jau tikai mācās - ā, redz, ja vecāki tā var, tad es arī!» Turpmāk gan likumi būšot stingri, jo dators ģimenes ikdienā ir nopietns atspaids. Zanei sliktās redzes dēļ tad daudz mazāk jātramda Andris - izlasi šo, izlasi to. Arī ar domubiedriem var uzturēt daudz ciešāku saikni, un Zanei tas nav mazsvarīgi - kopš dators ienācis mājās, viņa paspējusi atrast citus, kam ir līdzīgas problēmas ar redzi kā viņai pašai vai meitiņai Annikai.
Tīrā veiksme
Internets līdzējis iet mazumā arī Zanes kompleksiem. «Reizēm veikalā man kauns preci pavisam tuvu izpētīt. Internetā skaties un grozi, cik patīk, neviens nenāks klāt un neprasīs - kas tev ar acīm?» Bankas rēķinus Zane gan vēl nemāk nomaksāt, izmantojot datoru, toties tāda derīga programma kā Skype jau ir instalēta. «Visi man pazīstamie dzīvo Juglā, kur mācījos Strazdumuižas internātskolā. Ir arī, kas Liepājā. Pamēģini no Rūjienas līdz Liepājai aizbraukt! Toties skaipā visu dzīvi var izrunāt,» viņa saka. Reizēm ģimene internetu izmanto virtuāliem ceļojumiem. Rocība abiem nav liela, Andris strādā zāģētavā, bet Zanei ir subsidēta darbavieta - jāpilda sētnieces pienākumi. Bet lielākais ceļojums līdz šim bijis uz Īslandi. «Tīrā veiksme - nopirkām vienu alus pudeli, nosūtījām īsziņu un dabūjām braucienu.» Līdzīgi kā saņemot ziņu par iegūto datoru, Andris nokritis ceļos, apķēris Zani un teicis: «Tas taču nav iespējams!» Trešā negaidītā veiksme viņu mājās ieripojusi dzeltena velosipēda izskatā. Tas bijis Zanes pašas nopelns. Annika nemitīgi dīkusi, ka grib riteni, bet Zane atkal - nu, meitiņ, nesanāk naudas. Tolaik vēl subsidētā darba nav bijis un iztikt vajadzējis ar invaliditātes pabalsta 50 latiem. Zane saņēmusies, aizrakstījusi televīzijas pārraidei Sapņi piepildās, un nu mazā Annika «dampē kā traka», par spīti visām redzes grūtībām. «Tā nav, ka to vien darām, kā piedalāmies akcijās,» tūlīt pēc stāsta par ceļojumu, riteni un datoru piebilst Zane. «Tā vienkārši sagadījies, veiksmīgi kaut kā,» viņa smaida.