Taču, sarunām tikai sākoties, tapa skaidrs, ka neviens no Latvijas veto tā īsti nebaidās un pa pilnu premjera apņemšanos arī neņem. Sarunās aiz slēgtajām durvīm piedalījās tikai Eiropas veco lielvalstu vadītāji, bet Valdim Dombrovskim nācās vien pacietīgi gaidīt aiz durvīm, kamēr arī viņu ielaidīs zālē un kā jau apstiprinātu faktu liks priekšā ES budžetu. Nedaudz pazemojoši.
Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs - nekādu veto tiesību Valdim Dombrovskim nemaz nebija. Pareizāk - uz papīra tās varbūt arī pastāvēja, taču de facto to nebija un nevarēja arī būt. Mūsu premjera galvenais mērķis un visas darbības jēga ir par visām varītēm ieviest Latvijā eiro jau nākamā gada 1. janvārī. Lai to panāktu, viņš pat ierobežoja savas tautas tiesības lemt par tai svarīgajiem jautājumiem un likvidēja demokrātisko tautas nobalsošanas institūtu. Šādos apstākļos - vai kāds tiešām iedomājās, ka premjers uzdrošinātos pārvilkt svītru visiem saviem pūliņiem un izmantotu skaļi izdaudzinātas veto tiesības?
Protams, ka ne. Jo šāds solis automātiski aizšķērsotu Latvijai ceļu uz eirozonu.
Lai mēs visi varētu piedzīvot premjera sapni - sagaidīt nākamo Jauno gadu, ieviešot eiro un izmetot nacionālo valūtu latu -, valdība turpina «veiksmes stāstu» un bremzē valsts ekonomiku. Šā gada budžets tika pieņemts ar vēl mazāku deficītu, lai palēninātos tautsaimniecības izaugsmes temps. Tas valdībai nepieciešams, jo viens no kritērijiem, lai ieviestu eiro, ir inflācijas rādītājs. Bet, augot cilvēku labklājībai, augs arī cenas un, pats par sevi saprotams, arī inflācija.
Milzu bezdarbs, demogrāfiskā bedre un simtiem tūkstošu aizbraukušo. Tāds ir krīzes pārvarēšanas «veiksmes stāsta» rezultāts. Un izskatās, ka šī «veiksmes stāsta» iznākums būs arī eiro, ar ko mēs jau 2014. gada 1. janvārī maksāsim par pārtiku un citām precēm, kas tikai kļūs dārgākas. Pasākumi, kas tiek veikti eiro ieviešanai, pavisam noteikti iedzīvotāju labklājības līmeni nepalielinās, un arī jaunās naudas cilvēku makos vairāk nekļūs.
Nepārprotami jautājumā par nacionālās valūtas likvidēšanu un eiro ieviešanu tautai bija jādod iespēja izteikties. Un diez vai tā bija sagadīšanās, ka savas ekskluzīvās tiesības šajās dienās nedomāja izmantot ne tikai premjers, bet arī Valsts prezidents.
Satversme dod Valsts prezidentam varu apturēt jebkura likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem, iniciējot vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu, taču Andris Bērziņš savu pozīciju eiro ieviešanā bija skaidri definējis gan pagājušā gada septembrī, gan arī pagaišajā piektdienā, apliecinot, ka «eiro ieviešana Latvijai ir vienīgais risinājums», tas ir politisks lēmums un iespēju atdot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Eiro ieviešanas likumu vai rosināt tautas nobalsošanas rīkošanu viņš pat pēc būtības nevērtēs un veto tiesības neizmantos.
Šāda Valsts prezidenta reakcija un vēlēšanās par katru cenu izslidināt Eiro ieviešanas likumu, nerīkojot tautas nobalsošanu, pierāda, ka premjeru V. Dombrovski un koalīciju atbalstošās aprindas nerēķinās ar sabiedrības viedokli, liekot tai visus iespējamos šķēršļus. Tautas nobalsošana nenotiktu ne pēc triju, ne pēc četru un ne arī pēc 34 deputātu lūguma.
Tieši tādēļ atsevišķu deputātu virmojošā kaisle ap eiro ir tik fragmentāra un virspusīga, un domāta vien iekšējam patēriņam, ar cerību saglabāt savu seju pašu vēlētāju acīs vai vismaz gūt publicitāti.
Nācijas identitātes un vērtību aizsardzības ideoloģija, vēsturisks mūsu valsts dibināšanas romantisms ir zaudējis cīņā ar Vienotības ieplānoto nākotni - Latvijas piederību Eiropas «federālo valstu» Savienībai. Tieši Eiropas Savienības daudzgadu budžeta apstiprināšanas iznākums parāda to «vienlīdzīgo» attieksmi ES ietvaros pret mums un pārējiem pie tā lielā galda, pie kura mēs tupēsim.
Strīdā par eiro mēs esam pazaudējuši paši sevi, valdošā koalīcija ir pagriezusi muguru savai tautai un spītīgi neļāva tai lemt pašai.