_Latgali_ neskar ne teritoriālā reforma, ne savulaik ministra Māra Gulbja pirksta kratīšana, ne Ekonomikas policijas reidi. Īpaši dzīvīgs tirgus ir patlaban, kad vieni izteiktāk zog, taču citi meklē lētākas preces.
Dunci? Pistoli?
«Ko meklējat?» mūs uzrunā pārdevēji, kad ieslīdam kādā instrumentu grēdu alejā. Dažādi verķi sakrauti gluži kā Centrāltirgū tomātu piramīdas, aizsedzot pašu pārdevēju. Fotogrāfs teic, ka meklē sulu spiedi. Es saku, ka labprāt ieraudzītu kādu detaļu no manas māsas tikko nozagtā riteņa. «Ai, to meklē lombardā,» saka pārdevējs, norādot, ka viņš tirgo tikai jaunus riteņus no Ķīnas ar visām velosipēdu pasēm un rāmja numuriem. Jā, pases pie stieņa pielīmētas. Cik nu oriģinālas, to nenoteikt. Zagtos riteņus viņi neņemot, citādi varot iedzīvoties nepatikšanās. Nu, bet automašīnu skaņu sistēmas gan ir zagtas?! «Nē! Tad parādi zagli! Nu, kur ir zaglis? Nekur neredzu!» rokas noplāta kungs. Kļūst skaidrs, ka jautāt par zagšanu nav vērts. Ja nu es atrodot māsas riteni ar rāmja numuru, tad jāsaucot policija un jāsavāc pierādījumi. Tādi gadījumi bijuši. Bet citādi nekā - sak, pats vainīgs, ka biji nolaidīgs un mantu nepieskatīji. Ka sarausi tik daudz.
Ejam tālāk. Gar zeltainām dzintara brošām, zemeņsarkanām padomju laika piespraudēm, knīpstangām līdz dunču plejādei. Ir arī zobeni. Pistoles. «Viss mums ir, labākās nav izliktas,» par pistolēm stāsta pārdevējs. Viena maksājot ap 50 latiem. Pie cita stenda vīrs melnā spodrina mobilos telefonus. Viņš varot ko ieteikt - IPhone neesot labs. Tirgotāji ir runātīgi. Pastāsta, ka antikvārās lietas iepērk no Gēteborgas, jo latvieši jau visu pārdevuši. «Bet ka es saku - krīzi izturēsim. Latvija plauks un dzīvos, jo te čakli cilvēki dzīvo. Kiprā arī nav nevienas rūpnīcas, taču dzīvo labi,» valsts augšupeju sola Vladimirs, kurš sevi dēvē par Valdi. Pircēju Latgalītē esot daudz. «Bagātie arī. Ar tādiem močiem iebrauc te iekšā, ka nenobrīnīties!»
Savicka kungs pie blakus stenda paziņo, ka viņš te strādā vissenāk, jo esot 75 gadus vecs. Otrajā pasaules karā pieredzējis, kā smirdīgu miglu degusi tuvējā sinagoga un viņu, garām skrejošu puiku, pie rokas pieķēris pats Viktors Arājs, kurš piedalījies represijās pret ebreju civiliedzīvotājiem. «Es esot jūdens? Ne tak!» Savickis aizdegas. Latgalītē viņš tirgo slēdžus. Ap desmitiem rītā atnāk un ap četriem iet prom. Placis maksā divus latus dienā, tos arī šodien atpelnījis. Mēneša sākumā jau cilvēkiem neesot naudas, tāpēc pērk švakāk. «Bet man pietiek. Esmu pensionārs. Tie jau tagad bagātākie cilvēki valstī!» Savickis stāsta, ka nespēj nosēdēt mājās. Kā dažas dienas nepakustoties, tā bail uz ielas iet.
Vectēvs nomira
Nopērku graņonku. «Čeku vajag?» prasa pārdevējs un norāda kases virzienā. Aiz durvīm ar Latvijas ģerboni mīt sirsnīga kundze Biruta, tirgus pārvaldītāja. Pastāsta, ka apsaimniekotājfirmas Otto vadītājs ir Jānis Graudiņš. Kādas ir dižķibeles sekas? Patlaban vairāk nekā citus gadus pērkot dārza rīkus, jo iekopjot dārzus un norēķinās barterī: ar desu, maizi. Arī pārdot gribētāju daudz. «Tagad zog drausmīgi. Viss, kas nav aizslēgts, to paņem.» Ik dienu kāds grib īrēt placi, taču Biruta turas pie pastāvīgajiem tirgoņiem, kuru sirdsapziņas jautājums ir pieņemt vai nepieņemt tirgošanā zagtu mantu. Vien narkomāniem un dzērājiem Biruta vietu atsaka. Esot gan smagi skatīties, kā viņi trīcoši un bez skatiena, nākot uz tirgu kā pēdējo cerību, jo instinktīvi vēlas vilkt savu dzīvību. «Bet, lai vai kādi, viņi tomēr ir cilvēki. Kad to pasaku, viņi ir priecīgi,» Biruta pieķer pie acu kaktiņa. Kad kāds bezpajumtnieks rokoties pa miskasti un apkārtējie nosmīkņājot, Biruta domājot: «Zini, viss ar mums var notikt. Tur tas dzīves skaistums un posts.»
Pamanu divus mazus puikas. Kristaps atnesis sauju nozīmīšu, lai pārdotu uzpircējiem. Valsta pirkstos tās un nedroši raugās apkārt. «Tikai viena piespraude? Viens santīms,» atcērt pārdevējs. Vēl puika grib pārdot pirksta lieluma krējuma krūzīti. «Nezinu, kas pa vainu, bet neviens nepērk.»
Puikas ir no Bolderājas. Latgalītē pirmoreiz. Draugs Arnis man paskaidro: «Kristapam nesen nomira vectēvs, nozīmītes viņam bija atdevis. Mamma atļāva tās pārdot.» Kristaps pārķer sarunu: «Kā atmiņa viņam ir tāds koks, ko pats izgreba. To vienīgo paturējām.» Kā vārds vectēvam? Kristaps domā un parausta plecus. «Opcīts,» viņš bikli nosaka. Mīļiem vectēviem taču vārdu nemaz nevajag. Ka tik vectēvs.
Fotogrāfs sulu spiedi neatrada, taču es no tirgus iznāku ar graņonku par latu, Opcīša vāzīti un uzsauktu saldējumu. Arī nedaudz pacēluma, ko nevar nozagt.