Kurā brīdī zaķis kļuva par tēlainu apzīmējumu bezbiļetniekam - kas to lai zina. Bet tas, ka šie zaķi vismaz šobrīd nesmejas, gan ir skaidrs. Šie zaķi... lieto necenzētu leksiku, vīsta dūres, nekaunīgi ņirdz sejā, draud.
Protams, tādi nav visi bezbiļetnieki, bet gan to galējais, prastais, agresīvais spārns. Cilvēku, kas sabiedriskajā transportā nemaksā par saņemto pakalpojumu, tagad ir daudz. To apliecina ne tikai dažādas aplēses (katrs desmitais - zaķis!), bet arī, piemēram, mikroautobusu šoferu novērojumi, ka viņu braucamajā kāpj nelabprāt, jo tur, kā par skādi, jāpērk biļete, bet troļļukā var zvilnēt svilpojot. Ir pat izskanējuši pieņēmumi, ka vajadzēs atteikties no dārgajām elektroniskās sistēmas biļetēm, lai... pagrieztu laika ratu atpakaļ?
Bet varbūt zaķis nav tik melns, kā to mālē. Arī pašai ir gadījies iekļūt situācijās, kuras labāk būtu bijis nepiedzīvot. Kādu rītu trolejbusa kasiere (kad tāda bija) ieķērās man rokās un ar spēku stūma mani laukā pa durvīm. Braucu uz darbu ar darbadienu mēneškartīti dienā, ko sabiedriskais transports bez mazākā info bija klasificējis par svinamu... Vēl reizi gadījās misēklis, kad braukšanas kartīte, mainot drēbes, bija palikusi iepriekšējā apģērbā, bet, to aizmirsusi, kontrolieri sagaidīju ar smaidu. Torīt sapratu: lai nu ko, bet smaidīt nekad nevajag, un kopš tā laika kontrolieru parādīšanos vagonā uzņemu ar bažīgu drebēšanu. Ja nu pēkšņi modernais automāts nav nostrādājis? Dažkārt tās lampiņas reaģē mīklaini. Ej nu attaisnojies, ka ne tev (zaķa) ļipa, ne ausis!
Jāprecizē gan, ka daudzās citās valstīs šādas bažas mani nevajā. Nesenajā braucienā ar Itālijas vilcienu pārliecinājos, ka tur biļetes pat nav jāuzrāda, tikai nosauc kontrolierim telefonā fiksēto biļetes iegādes numuru un - mamma mia! - laimīgi brauc tālāk.
Šis stāsts var izklausīties sadzīvisks, tomēr diemžēl tāds nav. Pēdējā laikā saņemtā informācija par kolīzijām ap biļešu nemaksāšanu kļūst aizvien satraucošāka. Kontrolieris iet uz darbu, ne vien bruņojies ar ieroci, bet to liek arī lietā. Par laimi, šāvis tikai gaisā. TV ekrānos nav retums kadri, kad kontrolieris rāda izsistu zobu vai pārplēstu uzaci. Un, kaut gan izskaidrošanās ainas, kas, ar tālruni fiksētas, visbiežāk ekrānā izskatās neskaidras, lai droši varētu pateikt, kurš īsti palaidis rokas, pats fakts nav pārprotams. Attiecības starp zaķiem un kontrolieriem - reizēm pietiek ar transporta vadītāju un pasažieriem - kļuvušas sprādzienbīstamas un pārrūgušas pāri jebkādiem civilizētiem rāmjiem. Sabiedriskais transports kļuvis par fizisku batāliju vietu.
Kāpēc? Iemesli savijušies palielā mudžeklī. Runājot par zaķiem, vispirms jāmin drausmīga nekaunība, visatļautība, kas mūsu pārprastās demokrātijas apstākļos tik lekni un nesodīti zeļ visdažādākajās formās, kas izpaužas, piemēram, demolējot telefona būdiņas un transporta pieturvietas vai pēc nesenās lielās talkas sametot kaudzēs ielu malās ne tikai sadzīves atkritumus, bet pat profesionāli krātas vecas riepas. Taču šādi padomju un pēcpadomju sadzīves «kultūras» produkti ir jau... aprobēta mūsu sabiedrības sastāvdaļa, turpretim cilvēki, kuri atklātāk vai slēptāk deklarē, ka par braucienu sabiedriskajā transportā nemaksās, ir kas jauns. Viņu argumenti - «nemaksāšu, jo biļete ir pārāk dārga!», «nemaksāšu, jo man nav darba!», «nemaksāšu, jo sabiedriskā transporta bosi dzīvo kā nieres pa taukiem!»
Iemeslu mudžekļa otrā pusē ir kontrolieri ar kultūras slāni, cik nu katram tas biezs, ar bezdarbu biogrāfijā - kurš gan šādu vagara darbu uzņemtos, ja maizi varētu nopelnīt citādi?-, ar niecīgiem ienākumiem un neaizsargātību visos līmeņos (ne tikai pilnvaru, bet arī veselības apdrošināšanas nav).
Citiem vārdiem sakot, mūsu priekšā paveras bēdu ieleja, kurai ir maz kopīga ar tiem labi paēdušajiem papučiem, kas gudri diskutē par ekonomikas stabilizēšanos un atkopšanos. Viņi gan nesola, ka bezdarbs varētu manāmi sarukt ātrāk par gada beigām un vispār kaut cik atkopties pirms 2015. gada, taču zaķiem un nezaķiem, kontrolieriem un transporta vadītājiem ir jādzīvo šodien. Savukārt šodien sabiedriskais transports iemieso valsti miniatūrā - dārgu, neefektīvu, ar nobarojušos priekšnieku slāni. Pie mums degbumbas nemētā, mēs esam miermīlīgi, bet robeža, kur satiekas pasažieri un sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji, ir tieši tā vieta, kur izlaužas rūgtums pret oficiālo varu. Rūgtums kāpj, un, kungi, par to būtu jādomā!