Taču ne jau tikai Latvijā cilvēkiem ir apnicis runāt un domāt par krīzi, un, neskatoties uz ievērojamo prognožu pasliktināšanos, Financial Times ziņai par EK prognozēm uzlika virsrakstu «Eiropas recesijai redzams gals». Autors citēja ES ekonomikas un monetārās politikas komisāru Hoakinu Almuniju, kurš prognozes tomēr komentēja mēreni optimistiski: «Eiropas ekonomika patlaban atrodas smagākajā un plašākajā recesijā pēckara periodā. Taču sagaidāms, ka [Eiropas valstu] valdību un centrālo banku ambiciozie ekonomikas stimulēšanas pasākumi apturēs ekonomiskās aktivitātes kritumu šogad un nodrošinās [ekonomikas] atlabšanu nākamgad.»
Centieni atrast katrā jaunā ekonomiskajā informācijā kaut ko pozitīvu patlaban raksturo ne tikai žurnālistus un ES komisārus, bet arī akciju tirgus. Neskatoties uz visā pasaulē augošo bezdarbu, ASV automilža Chrysler bankrotu un visaptverošo ekonomisko neskaidrību, investori ir aizmirsuši tikai pirms dažiem mēnešiem valdošo paniku un ar sparu metušies no jauna pirkt uzņēmumu akcijas. Kopš marta sākuma, kad tas bija sasniedzis savu zemāko punktu desmit gados, pasaules slavenākais akciju tirgus indekss Dow Jones Industrial Average pieaudzis par 25%.
Pēc šausmīgās ziemas ir klāt pavasaris, un, kā tagad finansistu aprindās ir modē teikt, visi cenšas saskatīt «zaļos asnus» - uzmundrinošu zelmeni, kas sola lejupslīdes smagākā posma beigas un jauna izaugsmes perioda sākumu.
Šīs saulainās cerības nav pavisam nepamatotas, jo pēc brīvā kritiena, kuru pasaules ekonomika piedzīvoja pagājušā gada rudenī un ziemā, ir manāma ja ne atkopšanās, tad katrā gadījumā krituma ātruma piebremzēšanās. Kredītu izsniegšanas faktiskā iesaldēšana uz vairākiem mēnešiem un milzīgā nedrošība, kas valdīja no pagājušā gada septembra līdz šā gada sākumam, nozīmēja, ka daudzi uzņēmumi praktiski pārstāja iepirkt jaunas preces un tirgoja tikai to, kas tiem bija krājumos. Tagad noliktavas ir iztukšotas, pasūtījumi sāk drusciņ atdzīvoties, un līdz ar to nedaudz atjaunojas arī ekonomiskā asinsrite. Rezultātā situācija sāk stabilizēties, tiesa, zemākā līmenī nekā pirms gada vai diviem, un tā vietā, lai aiz katra stūra redzētu katastrofu, investori un ekonomisti pat diezgan briesmīgos skaitļos spēj saskatīt ko labu.
Tā, piemēram, kad pirms nedēļas ASV valdība darīja zināmu, ka tās tautsaimniecība gada pirmajā ceturksnī sarukusi tempā, kurš līdzvērtīgs 6,1% gada iekšzemes kopprodukta kritumam, visās ziņās par šo aprēķinu tika izcelti pozitīvi momenti: ASV patērētāji bija izdevuši vairāk naudas, nekā gaidīts, un kritumu ļoti ietekmējis tieši firmu krājumu samazinājums, kas liek cerēt uz augošu ražošanu nākotnē, lai šos krājumus atvietotu.
Pat Latvijā sāk parādīties šādi tādi «zaļie asni» - kā ceturtdien rakstīja Diena, kokapstrāde, kura no 2008. līdz 2009.gada februārim piedzīvoja katastrofālu 41% eksporta kritumu, ir spējusi atjaunot savu konkurētspēju, un eksports kopš februāra sācis manāmi augt.
Tomēr ir daudz par agru teikt, ka pirmās stabilizācijas pazīmes nozīmē izaugsmes atgriešanos un ka mundri meklētos zaļos asnus vēl nepaspēs nokost kāda salna. Lielākais drauds pasaules ekonomikai ir un paliek tās finanšu sistēmas nestabilitāte. Aprīļa beigās Starptautiskais Valūtas fonds savā jaunākajā Globālajā finanšu stabilitātes ziņojumā aprēķināja, ka kopumā pasaules finanšu sistēmai kredītu krīzes rezultātā būs jānoraksta aizdevumi un citi aktīvi, kuru kopējā vērtība ir 4,1 triljons dolāru. ASV bankas jau esot norakstījušas gandrīz pusi no gaidāmajiem zaudējumiem, bet Eiropas bankas - tikai kādu piekto daļu. Ja visi zaudējumi tiktu norakstīti, tas faktiski nozīmētu pasaules banku sistēmas akciju kapitāla likvidāciju. Tātad, lai bankas spētu atkal sākt aizdot naudu, tām būs nepieciešami milzīgi jauni ieguldījumi, ar kuriem šos kredītus finansēt.
ASV jau ir spērusi pirmos soļus banku bilanču sakārtošanā, un šonedēļ Amerikas deviņpadsmit lielākajām bankām kļūs zināmi tā saucamo stresa testu rezultāti, kuros ASV valdība paziņos, cik kapitāla šīm bankām ir nepieciešams, lai varētu sākt atkal pilnvērtīgi funkcionēt. Tomēr nav skaidrs, vai ASV valdības vērtējumi būs pietiekami stingri un dos investoriem uzticību, ka tagad ir zināms banku patiesais stāvoklis. Diemžēl Eiropā pat tik daudz nav darīts, lai censtos atveseļot banku sistēmu. Par nelaimi, kamēr bankas nebūs nostājušās uz kājām, nekāda stabila izaugsme nav gaidāma.