Tā kā viszaļākais pirkums ir tas, ko nenopērkam, vispirms jāizravē sevī tieksme nest mājās krāmus jeb lietas, kas mums nemaz nav vajadzīgas. Turklāt katrs neiztērētais lats mums ļauj mazāk strādāt, un ietaupīto laiku varam pavadīt runājoties, ceļojot, mīlējoties - kas nu kuram labāk patīk.
Man vienmēr somā ir viens vai pat vairāki auduma maisiņi, tāpēc atsakos no veikalos piedāvātajiem polietilēna maisiem. Nevienu produktu lieki maisiņā nelieku - augļus un dārzeņus daba jau apgādājusi ar mizu, un es vairos nest mājās liekus atkritumus. Priekšroku dodu stikla un polietilēna iepakojumam. Divējas izjūtas man gan ir pret tetrapakām, jo celulozes atmiekšķēšana no plastmasas ieklājuma ir energoietilpīga, bet, ja jau Līgatnes papīrfabrika ar tādu entuziasmu ar to noņemas, esmu toleranta un krāju izskalotas tetrapakas arī. Tā kā nedzeru ne alu, ne limonādi un pēc ūdens ar daudzkārt lietojamām PET pudelēm braucu uz avotu, PET manā saimniecībā nonāk reti. Ar PET iepakojuma šķirošanu Latvijā problēmu ir maz - saplacinātas šīs vieglās pudeles aizņem maz vietas, un vienmēr kaut kur var noskatīt dzeltenu konteineru.
Cenšos nepirkt produktus, kas iepakoti polistirola (PS) vai polipropilēna (PP) traukos. Ja nu tādi pie manis nonāk, pēc izlietošanas tos izskaloju un izmantoju otrreiz - kā puķu podiņu vai kastīti, kurā aiznest kolēģei pašgatavotu ēdienu.
Laiki un ieradumi mainās, agrāk pilsētnieki samazgas un čuru spaiņus gāza laukā pa logu, un tolaik tas likās normāli… Tāpēc ceru, ka manas tiesības ir ne tikai ērti iepirkties, bet arī tikpat ērti izbērt sašķirotus atkritumus. Bet, lai atkritumu apsaimniekotāji un pašvaldību vadītāji neteiktu, ka cilvēki atkritumus šķirot negrib, es ar savu rīcību jau vairākus gadus balsoju, ka man ir svarīgi, kas ar drazām notiek pēc tam, kad esmu tās izmetusi. Mahatma Gandijs ir teicis: «Tev pašam ir jābūt tām pārmaiņām, kuras tu vēlies pasaulē.»