«Enerģija un darbotiesgriba neapsīkst, ja ir iekšēja ticība sev! Dzīves gaitā ikvienam cilvēkam sanāk sastapt gan atbalstītājus, gan kritiķus, bet, ja pašam piemīt nesatricināma pārliecība par saviem spēkiem, izvirzītajiem mērķiem un arī paša zināšanām, centieni vainagosies panākumiem,» saka zinātnieks.
Lasīšana vagas galā
Dailoņa Pakalna mūža darbs jau vairāk nekā 50 gadu saistīts ar dažādiem augu preparātiem, kas piemēroti cilvēku veselības uzlabošanai, tomēr daudz pieredzējušais vīrs uzskata, ka svarīgāka par fizisko pašsajūtu ir mentālā veselība. «Tas ir neizbēgami, ka senioru vecumā fiziskā jušanās nav ideāla, tāpēc mentālā veselība ir vēl svarīgāka nekā jaunībā. Sirmam senioram jācenšas saglabāt loģiskus spriedumus, analītisku domāšanu, adekvātu paša personības, apkārtējo cilvēku un situāciju uztveri,» saka Dailonis Pakalns un piebilst, ka viņam mentālo veselību uzturēt visu mūžu palīdzējuši preses izdevumi un grāmatas. «Gan saviem draugiem, gan ikvienam mana gadagājuma cilvēkam es iesaku, lai jūs, draugi mīļie, garīgi nenovecotu, lasiet labas, gudras, domāšanu attīstošas un optimismu stiprinošas grāmatas,» ar dziļu pārliecību pauž Dailonis Pakalns.
Lasīt viņš iemācījies jau piecu gadu vecumā. «Vecākiem piederēja jaunsaimniecība Pededzes pagastā, es ģimenē biju vecākais bērns, un man uzticēja veikt dažādus saimniecības darbiņus, piemēram, ravēt dārzu. Man tas, loģiski, nepatika. Tāpēc, lai rastu sevī motivāciju ravēt, es vagas galā paslēpu tolaik, trīsdesmitajos gados, ļoti populārā žurnāla Zeltene numurus, ātri, ātri vagu izravēju, lai tikai drīzāk tiktu pie lasīšanas. Kad sāku mācīties pirmajā klasē, man pat īsti nebija ko darīt, jo klasesbiedri vēl tikai mācījās lasīt,» atceras bioloģijas zinātņu doktors.
Grūtību radītā spīts
Svarīgi saprast, ka jebkurš darbs ir cienījams un vajadzīgs, nav labāku un sliktāku profesiju vai amatu, saka Pakalns. Viņam pašam gan ceļš uz sasniegumiem ārstniecības augu izpētē nav bijis viegls, turklāt jaunības sapņi par profesiju - gluži citi. «Es vēlējos kļūt par skolotāju, mēģināju studēt latviešu filoloģiju, kā arī fiziku, bet... tie bija padomju ideoloģijas valdīšanas laiki, man lika saprast, ka pedagoģiskajā darbā karjeru veidot un audzināt jauno paaudzi man neļaus, jo vecāki jau bija represēti. Tēvs tika apcietināts 1944. gada rudenī, bet māti izsūtīja 1949. gadā, man toreiz palaimējās izglābties no izvešanas uz Sibīriju, jo mācījos vidusskolā Alūksnē un tur mani nemeklēja,» stāsta Dailonis Pakalns un piebilst: «Bet es esmu priecīgs, ka nonācu Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Turklāt, lai iegūtu augstāko izglītību, bija pamatīgi jācīnās, un man radās spīts, ka, neraugoties uz šķēršļiem, es diplomu iegūšu.»
Ārstniecības augu pētniecībai staltais seniors nopietni pievērsies pēc trešā studiju kursa, kad aizbraucis praksē uz Tulas apgabalu un burtiski aizrāvies ar ārstniecības augu pasauli. Augi jauno pētnieku apbūruši ar to, ka, neraugoties uz civilizācijas attīstību, cilvēki joprojām cenšas stiprināt un atgūt veselību ar dažādām tējām.
«Nākamajā gadā mani uzaicināja braukt pētīt ārstniecības augus uz Kaukāzu, nešaubījos ne brīdi! Noliku eksāmenus ātrāk par kursabiedriem un četrus mēnešus pētīju Kaukāza reģiona savvaļas ārstniecības augus. Tas bija ļoti interesants laiks, iepazinu vietējos iedzīvotājus, iemācījos atrast kopīgu valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem,» izklāsta pētnieks.
Pēc studiju pabeigšanas Pakalns strādājis Ārstniecības augu institūta zonālajās eksperimentālajās stacijās gan Kaukāzā, gan Sibīrijā, gan Ukrainā. «Mana darba profils bija apsekot ārstniecības augus, izpētīt, cik plaši tie ir pieejami, cik daudz to var vākt lietošanai,» atceras D. Pakalns. Darbs apvidos bez civilizācijas iemācījis, ka ļoti daudzas nepatikšanas cilvēkiem dzīvē rodas no vieglprātības.
«Neapdomība var būt liktenīga! Reiz Altajā viens pats, bez pavadoņa, devos uz trim dienām kalnos. Gadījās pakrist, mantas pazaudēt, labi, ka veiksmīgi atgriezos, bet varēja beigties sliktāk, jo neviens pat nezinātu, kur īsti mani meklēt. Tā iemācījos, ka dzīvē vienmēr jāizdomā vairāki gājieni uz priekšu, lai izvairītos no briesmām,» saka Pakalns. Latvijā viņš atgriezies 1982. gadā, sācis strādāt farmakoloģijas jomā un joprojām to nav atstājis.
Tēja - organisma draugs
Nereti gadās dzirdēt ieteikumus slimību uzveikt tikai ar ārstniecības augu tējām, nelietot citus medikamentus. Izrādās, Pakalna kungs pret tādiem ieteikumiem izturas ļoti skeptiski. «Neviens tiešām zinošs, profesionāls ārstniecības augu pētnieks nekad neteiks, ka slimību var izārstēt tikai ar ārstniecības augu tējām. Tējai nevajadzētu būt vienīgajām zālēm, ar ko cīnīties pret slimību, bet to var izmantot kā palīglīdzekli,» strikti uzsver zinātnieks un paskaidro: «Piemēram, cukura diabēts. To izārstēt patlaban vispār nevar, bet, lietojot zāļu tējas, var organismam palīdzēt ar šo slimību labāk sadzīvot.»
Vislabāk cilvēkam palīdz tējas no tiem augiem, kas auguši reģionā, kur viņš dzīvo, un mums būtu ieteicamas Latvijas augu tējas, stāsta Dailonis Pakalns un piebilst, ka nevajag šo uzskatu absolutizēt, jo sastopami arī izņēmumi, ļoti vērtīgi ārstniecības augi, kas Latvijā neaug, bet veselību var stiprināt ikvienam.