Milzīga konkurence
«Ņemot vērā faktu, ka kopumā Eiropas Savienībā (ES) ir apmēram 500 miljoni cilvēku, bet Latvijā - divi miljoni, proporcionāli pieteikumu konkursos no Latvijas ir daudz,» skaidro Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļas pārstāvis Kaspars Kreics. Piemēram, 2010. gadā kādā konkursā bija paredzēts atlasīt 323 darbiniekus. Pavisam tika saņemti 51 634 pieteikumi, no Latvijas - 457, bet darbā tika pieņemts tikai viens latvietis. Jāiztur sīva konkurence, jākonkurē ar cilvēkiem no visas Eiropas, dažu profesionālo jomu gadījumā - no visas pasaules.
Prasības katrā konkursā, protams, atšķiras, bet galvenie pārbaudījumi ir tests - teksta loģiskā analīze, matemātisko iemaņu, abstraktās domāšanas, situācijas analīzes, valodas prasmju pārbaude un tests attiecīgajā jomā, atklāj Kaspars Kreics. Ja ir nokārtota lielā dokumentācija, var uzskatīt, ka pirmā kārta izturēta, domā personāla atlases un personālvadības konsultāciju uzņēmuma Eiropersonāls vadītāja Arta Biruma. Viņa novērojusi, ka Latvijā darba devēji vairāk pievērš uzmanību tam, kādas ir darbinieka zināšanas un pieredze, bet ārzemēs tiekot vērtēts arī «cilvēciskais aspekts» - saskarsme, personība, prasmes ietekmēt, iniciatīva. Lai izturētu EPSO konkursus un tiktu darbā kādā no Eiropas institūcijām, «50% nosaka kandidāta zināšanas un prasmes, bet otri 50% ir loterija», domā Einārs Punkstiņš, kurš strādā Eiropas Parlamentā Briselē Likumdošanas komitejā par administratoru un svešumā kopumā ir jau desmito gadu.
Lielie plusi
Strādāt ārzemēs ir citādi nekā to pašu darbu darīt Latvijā, domā Žaneta Vegnere, kura jau 12 gadu ir prom no Latvijas. Viņa patlaban strādā komunikācijas jomā Eiropas Parlamentā Briselē. «Darot darbu, argumenti - nevarēju, aizmirsu, nesapratu - netiek pieļauti. Jāstrādā ļoti smagi, jādomā ātri, jānāk ar iniciatīvu un jāmainās laikam līdzi, nedrīkst apstāties,» atklāj Žaneta. Viņa tomēr atzīst, ka ir izvilkusi laimīgo lozi: «Strādāju darbu, kurš man patīk. Sāku kā Latvijas preses sekretāre, no nulles veidojot Parlamenta kontaktus ar Latvijas medijiem, un tagad strādāju par mediju direktora padomnieci. Mans priekšnieks vada Eiropas Parlamenta mediju dienestu, kurā strādā apmēram 280 cilvēku - preses sekretāri, interneta komanda un audiovizuālās jomas speciālisti. Viss notiek 22 valodās 27 valstīs, tas daļēji izskaidro lielo darbinieku skaitu, kā arī to, ka mans darbs ir viena liela galvas lauzīšana, jo tas, kas darbojas vienā valstī, nedarbosies citur, tomēr beigu beigās jāveido saskanīga EP mediju politika, lai kuģis peldētu vienā virzienā.» Arī Einārs ar Žanetu ir vienisprātis - lai pārvarētu kultūršoku un labi iejustos svešā vidē, ir svarīgi darīt darbu, kas patīk.
Arī finansiālais arguments neesot maznozīmīgs. Darbs Eiropas Savienības iestādēs ir ļoti labi atalgots, un tā ir milzīga privilēģija krīzes laikos - stāsta Žaneta. Viņasprāt, bieži atalgojums ir tas, kas notur cilvēkus ES darbos arī tajos gadījumos, kad viņi nav laimīgi vai nejūtas profesionāli piepildīti vai novērtēti. To saucot par «zelta būri» - jāapzinās, ka ārkārtīgi daudzos gadījumos stabilās Briseles algas ļauj atbalstīt ģimenes Latvijā.†
Karjeras izaugsme
Jautāta par mīnusiem, strādājot Eiropas institūcijās, Žaneta min, ka tās ir karjeras izaugsmes iespējas. Viņa skaidro, ka, piemēram, salīdzinot ar Latviju, tās Briselē esot ierobežotas un tas negatīvi ietekmē darbinieku motivāciju. Daļēji tas esot skaidrojams ar nelielo vadošo amatu skaitu. Savukārt Einārs teic, ka karjeras izaugsme atkarīga no tā, kā darbinieks sevi pierāda. «Ja darbinieks dara tikai to, ko viņam liek, un ne vairāk, rotācija uz augšu ir lēna un automātiska, jo ar nostrādātajiem gadiem nāk klāt kategorijas. Tajā pašā laikā, ja darbinieks var sevi parādīt no labās puses - ir aktīvs, kompetents zinošs -, rotācija ir automātiska, bet vadība paātrina šo karjeras izaugsmes spirāli,» skaidro ierēdnis.
Pie mīnusiem esot pieskaitāms arī tas, ka cilvēks, kurš pārceļas uz darbu Briselē, tiek izrauts no sava sociālā tīkla - ģimenes, draugiem. Dažs ar to tiek galā, citam iet grūtāk. Piemēram, ģimenes ar maziem bērniem nevar rēķināties ar vecvecāku atbalstu mazuļu slimības gadījumā. Žaneta domā, ka darbs citā valodā ir papildu garīgā slodze. «Ikdienā strādāju angliski un franciski, sākumā mocījos ar galvassāpēm, bet tagad automātiski pārslēdzos no vienas valodas uz otru. Tas arī nav īsti labi, jo pamīša valodu lietošana nonivelē vārdu krājumu, zūd izteiksmes precizitāte. Tāpēc cenšos lasīt grāmatas pa kārtai latviešu, angļu un franču valodā.»
«Jā, noteikti! Iesaku pieteikties,» atbild Žaneta, jautāta, vai arī citiem iesaka izmēģināt laimi EPSO izsludinātajos konkursos. Viņa atzīst, ka bieži vien tajos jāpiedalās vairākkārt, «galvenais ir nenokārt degunu, ja ar pirmo reizi neizdodas pārbaudījumus nokārtot». Reti kurš to iztur ar pirmo reizi, atzīst arī Einārs. Viņš stāsta, ka konkursos piedalījies vairākkārt. Sākumā darbs bijis ar pagaidu līgumu, kas ik gadu pagarināts.