Tas būs savdabīgs rekords, jo citviet Latvijā ūdenssaimniecības attīstības projektā pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz diviem tūkstošiem izmaksas uz vienu iedzīvotāju ir, sākot no desmitiem latu līdz vairākiem simtiem. Lielākie tēriņi līdz šim bija plānoti Pāvilostā - 341 lats uz vienu iedzīvotāju un Strenčos - projekta divās kārtās 529 lati.
Lai arī cik daudz iedzīvotāju, viņi jānodrošina ar kvalitatīvu ūdeni un kanalizāciju, uzskata vietējā pašvaldība, kas līdzfinansēs projektu. Savukārt investīciju baņķieris Ģirts Rungainis norāda, ka līdzekļi var būt iztērēti bezjēdzīgi, jo daļas maz apdzīvoto vietu pēc 20 gadiem vairs nebūs.
Garas trases, vecs urbums
Ratniekos ūdens jau šobrīd esot pieejams visām ēkām, savukārt kanalizācijas sistēma - tikai daļai, jo ap 30 iedzīvotājiem tā nav nodrošināta, stāsta Čornajas pagasta pārvaldes vadītājs Oļegs Kvitkovskis. Viņš arī norāda, ka ciemats izvietots tā, ka ūdens un kanalizācijas trases ir garas. Tāpat urbums ciemā ir taisīts pirms 40 gadiem un tagad gandrīz nav lietojams. Līdz ar ūdenssaimniecības projektu plāno pagarināt kanalizācijas trasi, lai pakalpojums būtu pieejams visās ciemata mājās. Projektā paredzēts demontēt esošo ūdenstorni, izbūvēt rezervuāru, uzstādīt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, kā arī rekonstruēt urbumu, ūdens un kanalizācijas trasi.
Ciematā darbojas dārzeņu konservu uzņēmums SIA Velte L un konditorejas izstrādājumu ražotājs SIA Edgars, kura saimnieks Edgars Paškovs stāsta, ka, ielejot ūdeni traukā, redzami nosēdumi. Ražošanai derīgu ūdeni uzņēmums iegūst, uzstādot mehāniskos filtrus, arī daļa iedzīvotāju rīkojas līdzīgi, tomēr ne visi ciematnieki tos var atļauties.
Tērē bez perspektīvas
Kopumā ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstībai mazās apdzīvotās vietās Latvijā laikā no 2007. līdz 2013. gadam paredzēts ERAF finansējums 100,8 miljonu latu apmērā. No tiem projektu realizācijai jau saņemti 16 miljoni latu.
Ģ. Rungainis, komentējot šādu ieguldījumu, norāda, ka daļa no šiem līdzekļiem būs iztērēta bezjēdzīgi, jo daļas maz apdzīvoto vietu pēc 20 gadiem vairs nebūs. «Redzam, ar kādu ātrumu apdzīvotās vietas beidz pastāvēt, daļā no tām tiek veikti ieguldījumi infrastruktūrā, bet jākoncentrējas uz realitāti, jo šādi nauda tiek izmesta,» viņš norāda.
Valsts prezidenta padomniece Elīna Egle, vaicāta par apjomīgu līdzekļu ieguldījumu lietderību mazapdzīvotos reģionos, pauž, ka izlietotajiem līdzekļiem jābūt saistītiem ar reģionu un attīstības plānošanu. «Mēs gribam, lai cilvēki dzīvo laukos, bet infrastruktūra ir dārga un ir grūti nodrošināt vienādu pakalpojumu kvalitāti visā Latvijā. Politiķiem pietrūkst drosmes runāt par šīm izvēlēm, un pašvaldībām grūti meklēt saimnieciskākos risinājumus. Esam ignorējuši faktu, ka mūsu paliek aizvien mazāk,» norāda E. Egle.
Lai arī Čornajas pagasts ietilpst Latgales plānošanas reģionā, kurai ir sava administrācija, tās pārstāve Dienai norādīja, ka ar šiem projektiem tai neesot nekāda sakara, jo novadi tos tieši virza uz Vides un reģionālās attīstības ministriju (VARAM).
Pilsētās ir lētāk
VARAM atzīst, ka, ja nelielā ciemā tiek izbūvētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, dzeramā ūdens sagatavošanas stacija, kā arī tādas infrastruktūras daļas kā urbumi, rezervuāri, sūkņu stacijas, tad izmaksas uz vienu iedzīvotāju būs lielas. Tiesa, tā arī norāda, ka lielie ieguldījumi ir ilgtermiņa - sistēmas darbības laiks tiek aprēķināts 25-30 gadu periodam un 300 latu investīcijas projektā faktiski ir 10 latu investīcijas gadā. Eiropas Savienības fondi ir pieejami šai nozarei tieši tāpēc, ka investīcijas ūdenssaimniecībā ir dārgas un Latvija nevarētu izpildīt ES direktīvu prasības bez šī finansējuma.
Kā skaidro VARAM Projektu attīstības departamenta direktors Jurijs Spiridonovs, projektu akceptēšanai ir virkne administratīvo, kvalitatīvo un arī specifisko kritēriju. To skaitā būtisks ir projektā aptverto iedzīvotāju daudzums pagastā, teritorijas attīstība, laiks, cik ilgi pēc projekta realizācijā nebūs nepieciešamas jaunas investīcijas. Tāpat tiek izvērtēta iedzīvotāju skaita izmaiņu dinamika.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (ZRP), jautāts, vai ir vērts ieguldīt milzu līdzekļus vietās, kuru pastāvēšana ilgtermmiņā ir apdraudēta, skaidru pozīcijas nepauž. Viņš norāda, ka attālās un nomaļās vietās infrastruktūras veidošanas izmaksas vienmēr būs lielākas nekā pilsētās, tomēr mērķis nav koncentrēt visus valsts iedzīvotājus Rīgā, bet gan nodrošināt līdzsvarotas iespējas un publisko pakalpojumu pieejamību visā Latvijas teritorijā. Tajā pašā laikā viņš norāda uz ES struktūrfondu nākamā plānošanas perioda 2014.-2020. gada prioritātēm, no kurām viena ir resursu apvienošana ilgtspējīgai attīstībai. «Ir skaidrs, ka šajā un iepriekšējos plānošanas periodos ar to mums varētu būt veicies labāk. Mana pārliecība - nepieciešams komplekss skatījums uz investīcijām ar mērķi veicināt ilgtspējīgas ekonomiskās aktivitātes attīstību teritorijā, nevis vienkārši uzbūvēt ceļu vai ievilkt ūdensvadu,» skaidroja E. Sprūdžs.