Ne jau tāpēc, ka tur būtu kas slēpjams, bet tāpēc, ka ir grūti ko tādu interesanti izstāstīt. _Insomnia_ varēja raisīt uzmanību ar to, ka tā, iespējams, ir pirmā latviešu grāmata, kurā jauna sieviete apraksta savu neraksturīgo - homoseksuālo - iemīlēšanos. Taču Jansone neizceļ varones seksualitāti pašmērķīgi. Tā vietā viņas orientācija akcentē jaunieša spriedzi. _Insomnia_ ir eksistenciāli sakairināta jauna cilvēka iekšējais dialogs, kas sākumā var šķist nepiemērota lasāmviela, ja pats jau esi pāri galvenās varones emocionālajam vecumam. Jansone studē teoloģiju, un savas universitātes iedvesmas viņa izmanto arī _Insomnia_ - piemēram, visas nodaļas ir nosauktas kādā latīniskā neiroloģijas jēdzienā un viņa labprāt pabārstās ar latīņu izteicieniem. Tas ir normāli, jaunam esot. Gluži kā seksuālo, tā arī akadēmisko nevainību zaudēt ir saviļņojoši, sevišķi jau bakalaura studiju periodā (pati Jansone nu jau studē doktorantūrā).
Teoloģiski eksistenciāla prātošana
Stāsts ir par to, ka brīvdomīga tēva meita (ko reizēm dēvē par Padmu) ir samīlējusies savā seksīgajā draudzenē Rasā - sev visai nepiemērotā mīļākajā. Principā visa pasaule Padmai ir diezgan nepiemērota - ja neskaita veco labo Āgenskalnu, kas rīdzinieka literārajā uztverē ir kļuvis par romantikas kodu. Salīdzinājumā ar Padmu Rasa ir «normāla» un visai sekla, ja neskaita erotisko intensitāti. Turpretim aiz Padmas uzspēlētā urbānā vēsuma slēpjas smagnēja un poētiska dvēsele. Viņai gan arī netrūkst pašironijas: «Tipisks sieviešu kārtas priekšmets - pasaulē pastāv tikai viena taisnība - tā, kas tiek deklarēta no viņas mutes.» Nevar saprast, vai varoņu vārdu izvēle ir sakritība, ņemot vērā, ka Padma hindu mitoloģijā ir svētais lotosa zieds, savukārt Rasa ir sanskrita jēdziens, ko saista ar emocionālu nodošanos. Varbūt nav sakritība, ja spriež pēc šāda teikuma: «Piepeši krūtīs pārsprāgst kāds balons, kāds būris, kurā, izrādās, bijuši ieslodzīti raibumraibi taureņi no sieviešu žurnāliem un ezotēriskām padomju grāmatām.»
Padmas domas mijas starp emocionālu rezignāciju un teoloģiski piesātinātu eksistenciālu dialogu, kas atspoguļojas tādās frāzēs kā «esi nolādēts, mans patvērums, kas pārvērties devītajā lokā!» vai «mēs ar māsu paliekam pie salātiem un vārītiem kartupeļiem, viena ar karbonādi, otra ar zivi kā kristietības simbolu». Tiek uzdoti daudzi konfrontējoši kāpēc, kāpēc, kāpēc. «Kāpēc mēs ar māsām piedzimām aizspriedumu karaļvalstī?» viņa jautā tēvam. Un tēva atbilde beigās, kā varone pati atzīst, ir tikpat banāla: «Elementāri, Pelnrušķīt, es toreiz vēl ticēju mīlestībai.» Ko autorei vai lasītājam šāda frāze sniedz? Neko, salīdzinot ar, piemēram, viņas pārliecinošo un krimināli suģestīvo personības dalīšanās tēlojumu romāna vēlākajā daļā.
Uz beigām nomierinās
Padma savā virzībā uzdod «lielos» jautājumus, kuru nozīmi ne vienmēr var saprast: «Kāda ir patiesības loma?» Tā vietā varētu jautāt, kā šādus lielus jautājumus izteikt literāri, lai tie neskanētu tukši vai kā sprediķošana. Rakstnieks no pārējiem cilvēkiem atšķiras ar to, ka par mērķi ir izvirzījis intriģējoši izstāstīt savu stāstu. Un pašam bieži ir grūti saprast, kas viņam padodas vislabāk, taču parasti spēja distancēties no savām emocijām un teksta palīdz. Man šķiet, Jansone varēja jūtu plūdus atjaukt ar saviem trāpīgajiem sociālajiem vērojumiem (piemēram, meklējot dzīvokli), humora izjūtu un vairāk pilnveidot romāna pārējos tēlus, kurus aizēno Padmas egocentrisms. Bet tas nav tik viennozīmīgi, jo grāmatas toni veido arī viņas emocionāli sakāpinātie poētiskie tēli: «Es metu zemenes pa vienai uz trotuāra un izšķaidu tās ar papēdi.»
Padmas stāstu nevar nodalīt no romāna kvalitātes. Jo mierīgāka galvenā varone kļūst pēc pārlieku prognozējamās šķiršanās no Rasas, jo sakarīgāks kļūst teksts. «Man līdz nāvei apriebusies šī izdomātā dzīve. (..) Pārstāt izdomāt sevi,» raksta Padma. Tam var piekrist - tiešām, vajag pārstāt patverties aiz eksistenciālām klišejām un tā vietā ļauties sev, lai, kā viņa raksta, «teksts iezīžas papīrā un atsakās ar mani ielaisties intīmās attiecībās».