Pārstāvniecība strādā kā tilts starp Eiropas Savienību un Latvijas sabiedrību, Latvijas iedzīvotājiem. Bet tas ir tilts nevis ar vienvirziena, bet gan ar divvirzienu kustību, divos virzienos. Tas nozīmē, no vienas puses, mūsu uzdevums ir informēt Latvijas sabiedrību par visiem jauninājumiem Eiropas Komisijā, par prioritātēm un uzdevumiem, mēģināt skaidrot Eiropas Komisijas lēmumus. No otras puses, mēs esam ļoti gandarīti, ka mūsu pienākums ir arī informēt Eiropas Komisiju par to, ar ko apmierināta vai neapmierināta Latvijas sabiedrība, kas to satrauc, kas interesē. Tā ka mēs nodrošinām arī atgriezenisko saiti ar Eiropas Komisiju.
Jums ir pilnvaras runāt arī ar valdību, ar politiķiem?
Jā. Bet, protams, pārstāvot Eiropas Komisiju, tās oficiālo viedokli.
Vai jums pašai ir kādas prioritātes, uzsākot šo darbu? Vai arī viss ir tik formalizēts un reglamentēts, ka paša «daiļradei» vietas nepietiek?
Stājoties amatā, es vairākas reizes esmu teikusi, ka redzu savu galveno lomu un uzdevumu eirooptimisma palielināšanā Latvijas sabiedrībā. Bet šajā mēnesī nedaudz precizēju šo formulējumu. Tagad uzskatu, ka robeža starp optimistiem un pesimistiem ir visai nosacīta un mainīga. Uzskatu, ka mans pienākums ir veicināt, lai cilvēki Latvijā justos Eiropai piederīgi. Lai tie neteiktu - «mēs» un «viņi». Lai viņi tiešām justos kā Eiropas neatņemama sastāvdaļa, kā tai piederīgi.
Kādā nozīmē eirooptimisms vai pesimisms ir nosacīts? Ja kāds ir pesimists, tad viņš tāds ir, un otrādi.
Esmu pārliecināta, ka šie noskaņojumi var dienu no dienas mainīties un tā arī dzīvē notiek. Piemēram, iestājoties Eiropas Savienībā, iespējams, dažiem cilvēkiem bija ilūzijas, ka uzreiz pieaugs labklājība, strauji uzlabosies dzīves līmenis, atrisināsies visas viņa personiskās problēmas, un tā tālāk. Bet viss tik strauji pats no sevis nenotiek. Bija kaut kādas gaidas no Eiropas Savienības, un daļa cilvēku domāja, ka mēs mīlam Eiropu tikai tāpēc, ka tā mums kaut ko dod. Latvijā dzīvojot, mēs taču mīlam šo valsti ne tikai tāpēc, ka tā mums kaut ko dod. Vismaz tā vajadzētu būt. Ļoti gribētos, lai tāda sajūta būtu arī attiecībā uz Eiropu.
Tātad ir runa par tādu kā eiropatriotismu?
Tieši tā, un patriotisms nav iespējams, ja cilvēkam nav sajūtas, ka viņš pieder Eiropai, ka viņš ir eiropietis, ka viņam ir Eiropas vērtības. Un viņš gatavs pastāvēt par šīm vērtībām un uzņemties arī zināmu atbildību par Eiropas kopējo likteni.
Tagad ķersimies pie sāpīgākajām aktualitātēm. Šodien mūsu zemnieki piedalās protestos Briselē pie EK mājas pret netaisnību lauksaimniecisko platību tiešmaksājumu sadalē. Kā jūs atbildēsiet Latvijas cilvēkam, kurš uzskata, ka pašreizējā tiešmaksājumu sadale ir viena balta netaisnība? Kad mūsu zemnieku saņemtā summa par hektāru ir gandrīz trīs reizes mazāka nekā tā, ko saņem virkne citu valstu?
Nevaru atbildēt ar vienu teikumu, tāpēc pateikšu dažas tēzes.
Pirmām kārtām kad, piemēram, top Latvijas budžets, un tas ir visiem saprotams, neviens sākumā nav apmierināts. Notiek ministru un ministriju savstarpējā konkurence par to, kam būs vairāk un kāpēc. Tas ir process, kur galu galā uzvar tas, kam ir ļoti labs pamatojums. Tas pats notiek arī Eiropas Komisijā.
Man gan jāsaka, ka dažkārt nebūt ne pamatojums ir svarīgākais, bet arī tas, kādas kuram ir politiskās pozīcijas un «svars».
Arī tas, protams. Es vienkārši gribu vilkt tādu analoģiju ar Eiropas Komisijas budžeta tapšanu. Jo mēs tagad esam sākuma stadijā, nekas nav izlemts līdz galam. Mums tikai ir sākotnējais priekšlikums. Tāpēc es ar lielām simpātijām skatos uz zemniekiem, kas publiski pauž savu viedokli, nevis burkšķ klusībā sev zem deguna, sēdēdami mājās vai rādamies virtuvē. Tā ir tieši tā pilsoniskā pozīcija, kuru es varu novēlēt arī citu nozaru pārstāvjiem. Un mēs Komisijā darīsim visu, lai mūsu zemnieku balss būtu dzirdama Eiropā, visos iespējamajos veidos mēs informēsim atbildīgos direktorātus par to, kāds noskaņojums valda mūsu valstī.
Nākamā tēze, ko es gribu teikt - mēs ļoti labi Komisijā saprotam, ka pašlaik zemnieki saņem 90 eiro par hektāru, kas ir krietni zemāks par vidējo. Sākotnējais Komisijas priekšlikums ir, pie visiem tiem mīnusiem, tomēr nodrošina krietnu - līdz 50%- pieaugumu. Tātad jau sākotnējais priekšlikums, kas mums tā kā nepatīk, tomēr nodrošina pieaugumu. Un es gribu uzsvērt, ka ne visas valstis baudīs šo pieaugumu. Piemēram, Nīderlandi gaida samazinājums par 15%.
Jā, bet viņiem aizvien vēl paliks 420 eiro iepretī Latvijai plānotajiem 144 eiro par hektāru!
Es piekrītu.
Tas, kas tos cilvēkus tracina, varbūt nav tieši absolūtie skaitļi, bet gan milzīgā starpība. Kā tādā gadījumā mūsu zemnieks var konkurēt Eiropas tirgū? Vai tā nav konkurences kropļošana?
Piekrītu, bet tieši tāpēc pakāpeniski notiek izlīdzināšanas process. Diemžēl tas nenotiek tik strauji, kā kādam Latvijā, un ne tikai Latvijā, gribētos. Bet izlīdzināšanu, vismaz daļēju izlīdzināšanu, var panākt pacietīgās un neatlaidīgās sarunās, jo budžeta process - tas ir sarunu process. Latvija nestartē viena, Latvija startē šajās sarunās ar pārējām Baltijas valstīm, un, es ceru, trīs valstu balsis būs labāk sadzirdamas nekā vienas valsts balss. Vai mums būs citi sabiedrotie, tā ir liela jautājuma zīme. Jo vienmēr budžets veidojas - lai kādam varētu pielikt, no kāda ir jāatņem. Nevienam negribas atdot to, kas, kā viņam liekas, tam pienākas.
Bet vai nav arī tā - Nīderlande ir donoru valsts, Latvija summā ir saņēmēja no Eiropas Savienības. Un tas, kas maksā, vienkārši arī pasūta mūziku?
Es tagad gribētu paskatīties uz to pašu problēmu savādāk. Jūs teicāt, ka ir donorvalstis un ir saņēmējvalstis. Taisnība. Bet mēs nevaram tikai atraut lauksaimniecību no citām nozarēm, citām sfērām. Un es gribu jums tagad nosaukt dažus skaitļus. Desmit gados kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, 2004. līdz 2014. gadā, vismaz pēc plāna Latvija kopumā saņems 7,7 miljardus eiro. Iemaksājām mēs budžetā divus miljardus, tātad neto ieņēmumi ir 5,7 miljardi. Tātad, ja paskatāmies, kas budžeta uzmetumā jau ir ieplānots nākamajiem septiņiem gadiem (sākot ar 2014. gadu), tas ir 3,5 milijardi eiro, atskaitot zemniekus (tiešmaksājumus) un atskaitot, piemēram, pētniecību. Faktiski tie ir tikai strukturālie fondi. Bet neaizmirsīsim, ka Latvija saņem ļoti daudz maksājumu arī pētniecībai, kur vispār kvotu nav. Es gribu jums nosaukt vēl dažus skaitļus. Nesen mēs saņēmām atskaiti par 2010. gada budžeta izpildi Eiropā. No šīs atskaites izriet, ka procentuāli Latvija bija ceturtā lielākā budžeta naudas saņēmēja pēc Lietuvas, Igaunijas un Luksemburgas. Latvijai tie ir 4,6% no iekšzemes kopprodukta.
Atkal tie igauņi mūs apsteidz!
Lielākais ir Lietuva - 5,9% no IKP. Igaunijai ir aptuveni 5%. Es vienkārši gribu teikt, ka mēs nevaram sūdzēties par to, ka Latviju kāds abižo. Skaitļi skaidri rāda, ka nav tā, ka donori ņem tikai sev.
Vēl viena lieta par lauksaimniecību. Nosaukšu summu par pagājušo gadu, absolūtajos skaitļos. Pērn zemnieki saņēma, pateicoties Eiropas Savienības naudai un vietējām subsīdijām, 325 miljonus latu. Un tagad man ir jautājums - kura nozare vēl ir tik laimīga Latvijā?
Un vēl pēdējais, par to taisnību un netaisnību. Latvija tagad nosauca divas prioritātes - kohēzijas fondi un tiešmaksājumi. Es domāju, taktiski spriežot, tas ir ļoti pareizi, jo nedrīkst atkāpties sākumā. Bet kaut kādā stadijā Latvijai būs jāizvēlas, kura no šīm prioritātēm ir galvenā. Negribu dot nekādus ieteikumus, jo tā ir nacionālās valdības izvēle, tikai padomāsim kopā - ja runājam par tiešmaksājumiem, runa ir tikai par zemniekiem, bet, ja runājam par strukturālajiem fondiem, runa ir par katru Latvijas iedzīvotāju, jo visi izmanto ceļus, sakarus, elektrību, gāzi, ūdeni…Kohēzijas fondi - tie tiešām aptver visus. Negribu dot nekādus mājienus, kurai jābūt tai prioritātei, vienkārši gribu teikt - kādā brīdī būs jāizvēlas, jo arī Eiropas Savienības budžets, ņemot vērā vispārējo krīzi, veidojas no iekšzemes kopprodukta. Ja tas nepieaug vai pieaug minimāli, tad budžets ir ierobežots un diez vai būtu pareizi gaidīt lielu pieaugumu. Pašlaik Eiropas Komisijas priekšlikumā tiek pieļauts, ka Eiropas Savienības budžets pieaugs par 5%, kas ir maz, bet varbūt ekonomiskā situācija Eiropā to vēl koriģēs. Jāatceras arī, ka paša budžeta izpildes gaitā notiek tā korekcija arī atkarībā no ieņēmumiem. Kā jau ar jebkuru budžetu, tajā skaitā, piemēram, ar Latvijas valsts budžetu.
Kā jums liekas, vai Latvija izpilda visus mājasdarbus, lai cerētu uz izdevīgāko finanšu piedāvājumu? Piemēram, iepriekšējā pieredze ar struktūrfondu fondu apguvi?
Es uzskatu, ka teorētiski ar apguvi mums ir diezgan labi. Cita lieta ir kvalitāte. Cik kvalitatīvi mēs esam apguvuši šo budžetu. Ar vārdu «kvalitāte» es saprotu - cik tas bija efektīvi, vai šī nauda tiešām aizgāja pareiziem projektiem, ar pareizo atdevi.
Pilnīgas pārliecības jums par to nav?
Pilnīgas pārliecības par to nav. Domāju, ka Latvijā ir gan veiksmes stāsti, gan neveiksmes stāsti un Eiropas Komisija par to ir diezgan labi informēta. Tāpēc Latvijas uzdevums ir ne tik daudz palielināt skaitliski apgūto naudu, bet nodrošināt to efektivitāti un produktivitāti, panākt patiešām nozīmīgu atdevi ekonomikā.
Ir jāpajautā arī par otru gadījumu, kas šobrīd satraucis Latvijas sabiedrību - par nozvejas kvotu dramatisku (līdz 90%) samazinājumu, kas nopietni apdraud vienu no mūsu šobrīd veiksmīgākajām eksporta nozarēm. Šobrīd arī nav skaidrs, uz kā pamatojoties tapis šāds Eiropas Komisijas lēmums.
Cik zināms, tas balstīts uz Latvijas pašu zinātnieku aprēķiniem. Bet pagaidām par šo man noteiktu komentāru nav. Mēs centīsimies savākt vairāk informācijas no Eiropas Komisijas… Man arī gribētos atrast to zinātnieku galus un ko viņi īsti tur rakstīja. Un arī zivsaimniecības nozares pārstāvjiem kā zemniekiem jāmāk par sevi pastāvēt.
Tagad pie nedaudz vispārējiem jautājumiem - par eirozonu. Jūs pati minējāt eirooptimismu, un tas, ko Latvijas iedzīvotāji šobrīd dzird ziņās par eirozonas problēmām, šo optimismu nevairo. Kas ir tā problēma ar Grieķiju? Daudzi Latvijā nesaprot - kāpēc vienkārši nevar Grieķiju izmest ārā no eirozonas, kāpēc ar to jāauklējas? Ar mums neviens tā neauklējās.
Ir divi aspekti. Viena no Eiropas pamatvērtībām ir valstu solidaritāte. Ja kāda valsts nonāk grūtībās, tad visām pārējām ir jāpalīdz. Latvija arī savā laikā bija līdzīgā situācijā, tikai atšķirībā no Grieķijas Latvijas valdība demonstrēja izlēmību pieņemt arī nepopulārus lēmumus. Katrā valstī, protams, krīzes nedaudz atšķiras. Lielā atšķirība Grieķijas gadījumā ir arī, ka tā ir eirozonas valsts un jautājums ir ne tikai par solidaritāti, bet arī nepieciešamība glābt eiro valūtas reputāciju. Eiro faktiski ir lielākā valūta pasaulē, tāpat kā dolārs, un, sabrūkot eiro, būs smaga finansiāla katastrofa visā pasaulē. Arī lats sabruks. Tāpēc, neraugoties uz to, ka Grieķija šobrīd ne visai seko, piemēram, Latvijas labajai praksei, pārējo valstu centieni glābt šo valsti ir attaisnojami. Tas nenozīmē, ka Grieķijai palīdz bez nosacījumiem, nosacījumi ir ļoti stingri, un, sekojot tiem, negribīgi, bet tomēr, tās valdība spiesta samazināt algas, pensijas un citus izdevumus. Jūs arī minējāt, ka Grieķiju varētu vienkārši izmest ārā. Grieķijas izmešana ārā maksās visiem pārējiem vēl vairāk, un tā būs vēl lielāka katastrofa. Eiro kā valūtu laikam tādā gadījumā glābt neizdosies.
Kāpēc, vai nepaskaidrosiet sīkāk?
Tas ir mans personiskais viedoklis. Kāpēc eiro tādā gadījumā sabrūk? Ilustrēšu ar piemēru. Iedomājieties, ja Latvijā brūk viena vai divas bankas. Ko dara noguldītāji - viņi izņem naudu arī no visām pārējām bankām. Krīze strauji izplatās, sākas vienā vietā, bet iestājas tāds kā domino princips. Sākas neuzticības krīze eiro, kad cilvēki sāk bēgt no eiro, gan uzņēmēji, gan privātpersonas, tas notiek masveidā, un neviena valūta to nevar izturēt… Tas tā ļoti vispārējos vilcienos.
Gribu vēl uzsvērt, ka Grieķijas valdība igtermiņā ir rīkojusies bezatbildīgi. Piemēram, sniedzot nepatiesas ziņas par sava budžeta stāvokli, nespējot arī apkarot korupciju un nodrošināt nodokļu iekasēšanu, kā rezultātā, pat cilvēkiem godīgi strādājot, naudas sadale bija netaisnīga. Šobrīd mēs visi esam spiesti cīnīties ar tā sekām.
Jautājums, kas var uztraukt Latviju - vai visu šo problēmu dēļ eirozona nevar noslēgties pret jaunu dalībvalstu uzņemšanu? Kā ir ar mūsu nodomiem iestāties 2014. gadā, vai tie netiek apdraudēti?
Es nekur neesmu dzirdējusi, ka eirozona gatavojas noslēgties. Joprojām spēkā visi tie nosacījumi, kas noformulēti Māstrihtas līgumā. Tiešām neesmu dzirdējusi ne par ko citu. Tāpēc Latvijai ir jābūt gatavai, ir jāizpilda nosacījumi.
Vai nosacījumi nebūs stingrāki tobrīd, kad Latvija stāsies eirozonā?
Pagaidām ne, ja tie būs stingrāki, mēs par to informēsim. Pagaidām nekas tāds nav dzirdēts. Es domāju, ka noscījumi jau ir pietiekami stingri. Kas varētu būt stingrāks, tie ir uzraudzības mehānismi, īpaši eiro valstīm.
Eiropā vispār ir speciāla darba mentalitāte, kultūra, kad ir pieņemts uzticēties valstīm, un dažādas pastiprinātas uzraudzības un sankcijas parasti tiek piemērotas izņēmuma gadījumos, parasti visu varēja sarunāt vienkāršu sarunu procedūru ietvaros. Diemžēl tas nenostrādāja ar daudzām valstīm, ne tikai ar Grieķiju, tāpēc tagad tiek izskatītas un arī jau izstrādātas sankcijas, lai Māstrihtas kritēriju ievērošana būtu svēta lieta, nevis - var jā, un var nē, vai - varbūt.
Vai jums ir kāds novēlējums topošajai jaunajai Latvijas valdībai? Ceram, ka tuvākajā laikā to apstiprinās.
Mans novēlējums pirmām kārtām ir pēctecība un vēlreiz pēctecība. Jāņem vērā, ka šobrīd Latvijai ir ļoti augsts reitings Eiropas Komisijā un vispār Eiropā, pateicoties izlēmīgai šīs valdības rīcībai un spējai pieņemt vajadzīgus, kaut arī nepopulārus lēmumus. Otrais novēlējums ir nodrošināt izaugsmi, jo izaugsme Latvijai ir vitāli svarīga. Konsolidācija tomēr bija relatīvi īstermiņa politika, un tagad ir jāskatās daudz plašāk. Un šajā ziņā Eiropas stratēģija 2020 varētu būt ļoti labs kritērijs, un tur ir noteikti tie īstie instrumenti, tajā skaitā nabadzības apkarošanai, nodarbinātības garantēšanai, un tagad būtu jāstrādā pie tā, lai šie sociālie mērķi tiktu sasniegti.