Toties Zenta Dzividzinska strauji kļuva aktuāla, sākot no vēlajiem 90. gadiem. Neko nemainot savā fotogrāfes pieejā, viņa izrādījās pieprasīta, kad modē nāca dzīves ikdienišķo norišu attēlojums neizskaistinātā formā, kas vispārinājumu panāk citiem līdzekļiem nekā slavenā poētiskā skola. Īpaši vajadzīgi Dzividzinskas attēli kļuva padomju perioda un tā laika divkosībai opozicionārā femīnā skatījuma studijām. Fotogrāfes darbus apcerēja krietni jaunākas paaudzes mākslas pētnieces - Inga Šteimane, Māra Traumane, Ieva Astahovska. Dzividzinskas fotogrāfijas tobrīd jau bija nozīmīgākajā padomju nonkonformisma mākslas kolekcijā Zimmerli muzejā ASV. Pagājušajā desmitgadē tās izstādīja Vīnē, Varšavā, Maskavā. Daudz savu vecāku mākslas popularizēšanā darīja meita Alise Tīfentāle, dabiskā «apmaiņā» pret nenovērtējamu kompetenci fotogrāfijas izpratnē. Kopdarbā tika veidotas plakātu un foto izstādes, grāmata Es neko neatceros (2005), žurnāli Foto Kvartāls, kuru diemžēl galīgais komplekts ir līdz šim brīdim vērtīgākais izdevums par fotogrāfiju latviešu valodā. Tapa jauni darbi - sērija Servitūts (no 2002. gada).
Pirms gada notika padomju laika neformālajai mākslai veltīta izstāde Un citi. Ka tajā jābūt Zentas Dzividzinskas fotogrāfijām par Rīgas pantomīmu (1964/1965), kas savulaik izstādīta bibliotēkas logos, kā arī unikālajai fotogrammai ar Zentu pilnā augumā - nebija nekādu šaubu. Tomēr publicitātei vajadzēja attēlu, kas viens pats izteiktu visu laikmeta progresīvo, uzdrošināšanās pilno, bet reizē romantisko noskaņojumu. Pēc priekšlikuma izmantot Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju Pantomīma, kurā attēlota Laimas Eglītes brīnišķīgā seja melnbaltā grimā, turklāt retušēta jau negatīvā, visi pārējie varianti nespēja konkurēt. Šis ir viens no visu laiku skaistākajiem sievietes portretiem latviešu mākslā, ko citur droši vien dēvētu par stila ikonu.
Pirms izstādes tiekoties ar Zentu Dzividzinsku, viņa kā vienmēr bija sparīga, runātīga, tieša. Izskatījās pat vēl mazliet jauneklīgāka nekā iepriekš īsās zēngalviņas dēļ. Patiesībā tā jau liecināja par cīņu ar slimību, ko viņa neslēpa. Fotogrāfe pārcilāja visu savu bagātīgo arhīvu - neformālās kultūras dzīves dokumentāciju, eksperimentus ar foto un grafikas tehnikām, kadrus ar ievērojamiem laikabiedriem neformālās situācijās. Viņa bija satraukta par tendenci kanonizēt mākslas vēsturi tikai kā atsevišķu šedevru izlasi, nevis radošu, meklējumu aizrautībā mutuļojošu procesu. «Te tas viss ir, bet nevienam nevajag!» viņa raksturīgi kaismīgi izsaucās. Tā nav taisnība. Latviešu kultūrai Zenta Dzividzinska ir un būs vajadzīga.