Sajūtu, ka izrāde savā skaudrumā un sirsnībā ir kas bezgala dārgs, un to vajag par katru cenu aizstāvēt pret jebko tā, kā aizstāv mazu bērnu. Iespējams, vienīgā starptautiski nekonvertējamā, jo katrā tēlā Latvijas zemē sakņotā, A. Hermaņa izrāde stāsta par to, kā mēs pazaudējām Ziedoni.
Strautu trakošana
Alvis Hermanis intervijās daudz runājis, ka izrāde ir par katru zālē sēdošo latvieti, jo Ziedonī kā latvietības kondensātā atrodams viss mūsos nedestilētā veidā ieslēptais. Latvietis - filozofs, latvietis - dzejnieks. Pēc velna spītīgais un debesīs skrienošais. Arī bailīgais un vārgais. Izrāde šos un daudzus citus tēlus spēlē, apspēlē, izspēlē. Spēlējas.
Jā, I. Ziedoņa dzejā ir ierakstīts latvietības kods. Bet izrādē dzeja izmantota nedaudz, un stāsts par Ziedoni publicistu ir pavisam cits. «Prozas Ziedoņu», to, kuri neko nejautājot un neskaidrojot ies izdangāto ceļu labot, tāpēc ka «sirdsapziņa liek», dzimst krietni mazāk nekā «dzejas Ziedoņu». Bet tāda mēroga Ziedoņu, kāds uz Jaunās Rīgas teātra skatuves, ir pavisam maz. Tādi - Ziedoņi ar matiem, kas iestiepjas debesīs (Elitas Kļaviņas pasaka ir ne tikai poētiski skaista, bet, manuprāt, kaut kur starp matiem un koka karoti noķērusi I. Ziedoņa esenci) - dzimst zem īpašām zvaigznēm starp miljoniem bērnu vienreiz. Tikai tādi taču spēj aizraut simtus tūkstošus. Bet šādu Ziedoņu ir tik maz, tāpēc izrāde stāsta par konkrēto Imantu Ziedoni. Vienkārši - nepietiek viņu, lai mehāniski izdalītu vidējo.
Izrādē izmantota I. Ziedoņa publicistika, fragmenti no Noras Ikstenas grāmatas Nenoteiktā bija un Māras Zālītes To mēs nezinām, bet struktūras ziņā iestudējumu var salīdzināt ar dzejoļu krājumu. Katra aina - atsevišķs dzejolis. Ziedoni un Visumu skatījos divreiz. Gan tāpēc, ka izrāde ir ārkārtēji informatīvi piesātināta (tēls seko tēlam tik ātri, ka «normālai» izrādei pietiktu ar piekto daļu) un visu nav iespējams paturēt prātā. Gan tāpēc, ka iestudējums uz mani atstāja lielu emocionālu iespaidu, kam šķita pretdabiski un beigu beigās neiespējami pretoties. Bet otro reizi, ar piezīmju bloknotu rokā izrādi skatoties, visvairāk pārsteidz, ka intuitīvi apjaustā izrādes struktūra ne mirkli nepārlūst, rada arhisarežģītu, šķiet, neizsmeļamu nozīmju tīklu. Tēls ar tēlu saistās kopā nevis lineāri, bet gluži šķērsām pāri iestudējumam. Šķiet neiedomājami, ka tādu struktūru mākslinieks, lai cik izcils mākslinieks, spētu radīt racionāli. Atliek secināt, ka nozīmes divos izrādes etīžu gatavošanas gados Ziedonī un Visumā tik dziļi iedzītas aktieru zemapziņā un dramatiskajā struktūrā, ka tagad kā tādi pazemes avoti pašas laužas uz āru, kur nu tām ienāk prātā. Taisnība, ne visas etīdes ir vienlīdz spožas (kādas trīs paliek «skaistu mežģīņu» līmenī). Toties pārējās, šķiet, izteikušas I. Ziedoņa būtību - gan skaisto, gan traģisko.
Šāviens - smaids
Ziedonis un Visums ir ļoti asprātīga izrāde, kas beidzas ar šāvienu sirdī. Stāsts jau nav tikai par to, ka laiks un cilvēki novelk Kaspara Znotiņa arhitalantīgi iemiesoto Ziedoni līdz savam līmenim. Sāpīgākais - viņš ļaujas. Ar smaidu. Par izrādes idejisko centru kļūst sarunas tēma, kas izspēlējas divos daudznozīmīgos tēlos - I. Ziedoņa balsī/matos un dialogā, ko laiku pa laikam «ved» K. Znotiņa un Viļa Daudziņa tēli, klusējošajam Andim Strodam veroties vienā un otrā.
Ziedonis nespēj nesarunāties. Un ja nav viņa līmeņa sarunu biedru, runās ar tiem, kas apkārt. Kaut arī tas nozīmē zaudēt sevi. Viens no visnoslēpumainākajiem izrādes tēliem ir tieši šī «trīsvienība». Kas viņi ir? Īstais Ziedonis, Ziedonim tuvais un tas, kurš izliekas? (Kurš ir kurš?) Bet varbūt tas ir Ziedoņa iekšējais dialogs - pretrunīgas tiecības, kas raujas katra uz savu pusi? Par spīti tam, ka «matiem» apkārt staigā viss ansamblis - A. Strods, Ivars Krasts, Varis Piņķis, V. Daudziņš, Edgards Samītis, Inga Alsiņa, E. Kļaviņa, Liene Šmukste, Jana Čivžele -, īsts te ir tikai viens Ziedonis. K. Znotiņa varoņa mati ir viņa Lāčplēša ausis. Izredzētības zīme. Aizkustinoši, kā Ziedonis māca citiem savu balsi, kā uzkasa A. Stroda frizūru, lai tā atgādinātu paša ērkuli. A. Stroda varonim «pārziedoņošanās» iznāk no sava materiāla. Citi ņem palīglīdzekļus, izliekas. Pārtapšana kļūst par modi. Bet Ziedonim tā joprojām ir paša balss! Un viņš nesaprot, ka cilvēki aiziet garām. Nevis apsteidzot, bet iepakaļus paliekot. Kā ēzelītim - dzejnieka garam, kas kāpj kalnā, pusceļā aptver pasauli un griežas atpakaļ. Nobijās no lieluma? Varbūt. Rainis sēž uz postamenta un, rezignēti šūpojot galvu, redz dzejnieku tādu, kāds viņš ir. Bet Rainis jau spēj būt vientuļš. Ziedonis nespēj un smaidot dej populāra meldiņa pavadībā kopā ar visiem, kad izrādās - dvēseles te nav vajadzīgas.
Teju katrs izrādes tēls ir daudzslāņaini interpretējams. Kā jau Ziedonis vispār. Ir komiski tēli. Ir poētiski tēli. Kā šaha galdiņš, kuram Ziedonis viltnieks tiek klāt, citus aizraujot poētiskiem niekiem. Kamēr viņš risina pasaules mīklas, citi mētā akmentiņus pāri upei. Tas ir tik ziedoniski un liecina par iedziļināšanos dzejniekā un tekstā. Tieši iedziļināšanās, godīgums pret izlasīto, nevis spožā izdoma vai izcilā aktierspēle (ansamblis darbojas fantastiski, bet par K. Znotiņa un A. Hermaņa darbu pieticīgi var teikt - ļoti, ļoti talantīgi) ir Ziedoņa un Visuma galvenā vērtība. JRT ļauj tekstiem runāt pašiem, un tie paši attaisno vai nosoda savus autorus. Izrādās, I. Ziedonis ir ģeniāls. Izrādās, viņa sarunu biedriem ir, par ko kaunēties. Bet, ja patiesība būs ieslēpusies kaut tādā klišejiskā savārstījumā, kāds ir, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums Ziedonim, to izcels, tai uzsmaidīs.
Tādu izrāžu kā Ziedonis un Visums ir maz. Viena saruna izrādi neizsmeļ. Katram skatītājam būs savs Ziedonis. Ja principiāli atbild kaut uz dažiem smagiem «Ziedoņa lietas» uzdotiem jautājumiem, varbūt pat visai skarbs. JRT I. Ziedoni tomēr ir ļoti mīlējuši, tāpēc saudzējuši, visu atbildību noveļot uz Laika pleciem.