Ziemas miegs izgulēts?
1. Noguruma tēmu pat uzturēja viena no Vienotības līderēm Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņa, atzīstot, ka apvienība nevar lepoties ar likumdošanas iniciatīvām. Miegainības atmosfēra uztur viedokli, ka pēc tam, kad koalīcija vairs nejūt pakausī aizdevēju karsto elpu, tā apslinkusi. Politisko aprindu baumu birojs šajā kontekstā ķērās pie iemīļotās rotaļas - kārtējo reizi dot mājienus par iespējamām izmaiņām koalīcijas sastāvā, turklāt apspriežot, kādu ērtu krēslu Briseles struktūrās jau esot sev nolūkojis pats valdības vadītājs. Dombrovska izvadītāji gan šajos minējumos parasti nonāk pie pašu paustajam pretēja secinājuma, jo neesot jau īsti, ko Valda vietā likt. Kas attiecas uz alternatīvo līderu (turklāt spējīgu darboties izpildvarā) trūkumu, nevajag pārspīlēt - Vienotībai ir kadru problēmas, tomēr nekur jau nav pazuduši tādi ļaudis kā frakcijas vadītājs Zaķis vai labklājības ministre Viņķele, kuri tiek uzskatīti par gana spējīgiem vezuma vilcējiem.
Ja atgriežamies pie daudzinātā ideju trūkuma - ja pārmetumi nāk no uzņēmēju puses, vispirms rodas vēlme lūgt viņus paškritiski paskatīties pašiem uz sevi - cik pārbagāti ar ierosinājumiem, kas nav tradicionāli pareizas vispārīgas frāzes, ir mūsu biznesmeņi. Neoficiāla informācija, piemēram, no ekspertu grupas, kas darbojas Valsts prezidenta paspārnē, liecina, ka ar konkrētību ir pašvaki. Lai kā arī būtu, ir pazīmes, ka šaurākā Vienotības lokā ir notikusi vienošanās par svarīgākajiem uzdevumiem, kas veicami tuvākā pusgada laikā. Tie būtu: 1) tiesu sistēmas sakārtošana, lai tiesvedību padarītu raitāku; 2) maksātnespējas procesa reforma, lai mazinātu reiderisma iespējas; 3) nopietnāka attieksme (lai cik neticami tas izklausās...) pret transporta infrastruktūras attīstīšanu.
Kaut kas konkrēts paralēli parastajai retorikai tiekot domāts pat jautājumā par Latgales attīstīšanu. Ir, protams, ierastie risinājumi - uztaisīt vēl vienu Saeimas apakškomisiju (ideju lobē daži Nacionālās apvienības deputāti), tomēr ir arī piezemētāki priekšlikumi - piemēram, neizņemt daļu no valsts infrastruktūras uzņēmumu peļņas, ja uzņēmumi apņemas summu X investēt tiem saprotamos un vajadzīgos projektos Latgalē.
Protams, apsveicamā vēlme negrābstīties ap simt uzdevumiem, bet koncentrēties uz dažiem vēl nenozīmē, ka apņemšanās īstenosies konkrētos lēmumos, jo kārdinājumu ērtāk atgāzties krēslos netrūkst. Situācija ārējos tirgos, lai arī ne spoža, tomēr vairs neliekas tik drūma kā vēl pirms mēneša, budžeta ieņēmumu prognozes piepildās utt. Rodas pat vēlme parotaļāties ar ideju par papildu naudas piešķiršanu kādai nozarei...
Labākā aizsardzība - uzbrukums
2. Iespējams, šī noskaņojuma iespaidā un Igaunijas kolēģu streika iedvesmoti par sevi pagājušajā nedēļā atgādināja Latvijas skolotāji, prasot algas palielinājumu jau nākamajā mācību gadā.
Skolotāju viedoklim, ka pedagogu atalgojums Latvijā ir pārāk zems, nekas pretī nav bilstams. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka izglītības iestāžu sniegtā pakalpojuma kvalitātei arī nepieciešami uzlabojumi. Līdz ar to rodas sajūta, ka politisko uzstādījumu «cienījamie pedagogi, jums jāmēģina attīstīt sava darba metodes!» nozare cenšas noslāpēt ar pretuzbrukumu - vispirms iedodiet vairāk naudas, tad runāsim par kvalitāti! Politiskais uzstādījums ir turpināt konceptu «nauda seko skolēnam». Protams, skolotāji objektīvi nav vainīgi, ka bērnu skaits samazinās, tāpēc būtu loģiski, ja vara piedāvātu praktiskus risinājumus, lai skolēnu skaita kritums nesamazinātu pedagogu ienākumus. Tomēr nozares reakcija ir preventīvi uzbrūkoša - ja mums draud skolēnu skaita izraisīts ienākumu kritums, vispirms pieprasīsim algas paaugstinājumu.
Katra profesionālā grupa, protams, cīnās par savām tiesībām, pat ja šajā procesā sāk likties, ka grupai savas intereses ir svarīgākas nekā grupas aprūpējamo (šajā gadījumā skolēnu) vajadzības. Tomēr liekas, ka pedagogu centieni ar algas jautājumu «aizbāzt muti» ministram Ķīlim var radīt situāciju, ka pie vietas noliktais ministrs nerisina arī jautājumus, kuros starp viņu un pedagogiem ir zināma vienprātība (lielāka skolu autonomija u. c.).
Līdaka, gulbis, vēzis
3. Dedzīgākās ārpolitiskās diskusijas pagājušajā nedēļā bija par Eiropas Savienības iecerēto sankciju pret Baltkrieviju ietekmi uz Latvijas ekonomiku, un pārspriedumu vienojošais motīvs bija šo sankciju neizdevīgums no Latvijas uzņēmēju viedokļa. Tikmēr ne mazāk būtiski jaunumi pienāca no Tallinas. Konteksts: daudz muļļātais jautājums par enerģētiskās neatkarības palielināšanu dabasgāzes piegādes sektorā, veidojot sašķidrinātās gāzes termināli, ir beidzies ar to, ka pretēji cerētajam baltieši par kopīgu projektu nav vienojušies. Tātad valstij piederošā Tallinas osta un energotīklu uzņēmums Elering pavēstīja, ka pērnā gada decembrī parakstītā vienošanās par termināļa projekta Mūgā izveidi ir pavirzījusies tiktāl, ka aprīlī būs zināms partneris projekta tālākai virzībai. Tātad, kamēr Latvija stingri turējās pie pārliecības, ka gan jau izdosies kaimiņus pārliecināt, ka visloģiskāk būtu kopīgo termināli būvēt Rīgā, igauņi pagāja dažus soļus tālāk sava projektā virzīšanā.
Šonedēļ
4. Likumdevēju iesaiste mazliet publiski apsmīnētajā Nacionālā attīstības plāna (NAP) izveides procesā šonedēļ varētu kļūt konstruktīvāka. NAP uzraudzīšanai izveidotā parlamenta apakškomisija rīko diskusiju (29. marts) ar plaši pārstāvētu iesaistīto loku tieši lauku attīstības segmentā. Savukārt Izglītības, kultūras un zinātnes komisija skatīs (28. marts) NAP komisijai piekritīgo nozaru aspektā. Minētā komisija skata vēl kādu būtisku jautājumu - grozījumus Zinātniskās darbības likumā (27. marts). Proti, lai cik bieži dzirdam par inovāciju un pielietojamās pētniecības nozīmīgumu, dzīvē valsts finansēto zinātnieku centienus kavē juridiskie jautājumi, kam tad pieder tiesības uz izgudrojumu, ko vispār zinātniskās institūcijas var atļauties savā saimnieciskajā darbībā u. tml. Minētie grozījumi iecerēti kā risinājums. Vēl jāpiemin, ka fināla taisni (3. lasījumu) sasniedzis Parādu atgūšanas likums - Juridiskās komisijas sēde (29. marts) ir iespēja pēdējiem slīpējumiem un labojumiem.