Šokam radniecīgs drebulis virmo gaisā arī pēc trim stundām, kad beigusies Alvja Hermaņa Kammerspiele iestudētā jaunākā izrāde - Maksima Gorkija luga Vasa Žeļeznova. Sen nebija gadījies sajust skatītāju zāles gaisā tik stindzinošu klusumu, līdz publika atjēdzas un sāk plaukšķināt kā dulna, saucot aktierus paklanīties astoņas reizes.
Divas Vasas
Luga, kas Vācijā ir zināma kā vienkārši Wassa, bet Krievijā pazīstama arī ar nosaukumu Matj/Māte. Runa ir par Gorkija 1910. gadā sacerēto variantu (pasaulslavenā «revolūcijas vētrasputna» un sociālistiskā reālisma celmlauža rakstnieka Kopoto rakstu akadēmiskajā izdevumā 1933. gadā atradīsit arī otru Vasas variantu - kardināli citu lugu, pat ar citiem personāžiem). Abus Gorkija sacerējumus atšķir tas, ka pirmajā Vasas variantā rakstnieks demonstrē, vulgāri definējot - lūk, kāda ir naudas (lasi - kapitālisma) degradējošā vara, otrajā - Gorkijs, līdzībās runājot, rāda, kas ar tiem nolādētajiem kapitālistiem notiks, kad iestāsies īstais sociālisms. Vasā I šīs baisās ģimenes attiecības, pār kuru gulstas naudas lāsts, risinātas, hm, smalkāk, taktiskāk - pati luga ir drusku apjomīgāka, miesiskāka (saprotams, kāpēc tieši Vasa I ieinteresēja psiholoģiskās metafizikas meistaru Anatoliju Vasiļjevu, kad viņš 80. gadu izskaņā radīja vienu no savām labākajām izrādēm, ko spēlēja tumšā, smacīgā Tagankas teātra bēniņzālē). Taču Hermani, šķiet, konceptuāli neinteresē Vasas pro- vai postrevolucionārais un šķiriskais raksturs, viņam būtiska ir ģimene, vētraino laikgriežu raisītas transformācijas šajā cilvēciskajā «pamatkodolā». Tāpēc virsrakstā liktā Liānas Langas dzejas rinda par tārpiem ziemīgā dabā ir analoģija ar norvēģu dramaturga Ibsena leģendāro daiļrades metodi - pirms lugu sacerēšanas inspirācijai novērot stikla burkā ielikto ābolu, kurā laikpalaikam tarantuls vai cits skorpions iekodās un izšļāca indi. Izrādē Vasas darbība notiek ziemā, ienākot telpās (ne)varoņi noklapē sniegu no manteļiem, un tad sākas šīs ģimenes nāves dejas - tik tiešām, Žeļeznovu ģimene ar tās nepārprotamo līderi un galvu Vasu centrā (izcilā holandiešu aktrise Elsija de Bauva šīs saimes dzelzs lēdijas lomā) ir treknu tārpu bars, kas nerimst uzdzīvot sulīgos ziemas ābolos.
Civilizētu mežoņu bars
Šī ir briesmīgākā izrāde, ko iestudējis Hermanis, - briesmīga tajā katarsiskajā nozīmē, ka, turpinot Vīnes Burgteātra Treisija Letsa Ģimenē (Eine Familie, arī Osedžas zeme) aizsākto ģimenes institūcijas kraha pētniecību, Hermanis Vasā ir nonācis līdz loģiskam tēmas galam - uz skatuves krievu jaunburžuāzijas ģimenīte nav vis melnhumorīgā Adamsu famīlija (kā izrādē Vīnē), bet gan slepkavot gatavu skorpiju bars, kuri iespundējušies stikla burkā un močī cits citu nost tik intensīvi trulā kaislībā, ka brīžam uznāk vēmiens. Turklāt šī Žeļeznovu ģimene ir, kā saka, civilizētu mežoņu bars - ja nu sadomā durt dūci mugurā, tad ar smaidu uz lūpām. Jo Žeļeznovu nams taču ir idille - Vasas (verandā mirstošā) vīra kuģu rūpals zeļ. Telpogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne atkal radījusi perfektu interjera «rekonstrukcijas» šedevru - maķenīt noskretušu, bet kreftīgas XIX gadsimta beigās celtas dāčas/vasaras mājas plašo ēdamistabu ar skatu uz verandu, piepildītu daždažādiem zaļumaugiem podos, svētbildēm, kopgaldu, kantorgaldu, divām gultām - visu to ikdienišķo retrodrazu, kas vienlīdz mīļa, bet var arī krist uz nerviem, un tajā līdz mielēm divdaļīgās izrādes laikā Žeļeznovu klans nokārtos biznesu un cilvēciskos rēķinus cits ar citu, bet ne ar sirdsapziņu. Vai tad skorpijiem tāda ir? Taču Hermaņa un ideāli saskaņotā aktieransambļa izrādītā Vasa ir paradoksu pilna. Te drusciņ nepieciešams lugas sižeta ekskurss.
Vasas traģiskā kļūda
Vasa ir enerģiska jaunrūpniece, kura, noprecēdama vecāku vīru, mantojusi arī naudu un ietekmīgu rūpalu. Ģimenē ir trīs pieauguši bērni - meita Anna un divi dēli - izlaidīgais brunču mednieks Semjons un fiziski kroplais Pāvels (Hermanis izrādē fizisko kroplumu aizstāj ar acīmredzamu psiholoģisku nobīdi, Pāvels harismātiskā, tak miesās ļoti raženā aktiera Benija Klāsena atveidā ir monstroza, histēriska būtne ar noslieci uz alkoholismu, ko ģimene visādi stimulē - kaut kā taču no šī mazvīrišķa jātiek vaļā!). Elsijas de Bauvas Vasa ir lietišķa darījumu sieviete - momentā atpazīstams sociotips, kādu mums visriņķī pa pilnam, - tipisks Santas slavēto biznesvumeņu kontingents. Ko vērts ir viņas precīzais rokas žests - perfekti neuzkrītošs kā knikšķis, kad viņa izkomandē savu saimi, - un tik vien kā sīka žesta vērta saime viņai ir gan bērni, gan kalpones, gan, šķiet, pat verandas aukstumā, bet pēļos mirstošais vecis/vīrs (šo bezvārda lomiņu ar prieku uzņēmies «spēlēt» de Bauvas reālais vīrs - slavenais režisors Johans Sīmons). Taču katastrofālākais ir tas, ka šī biznesa lēdija ir absolūti pārliecināta, ka rūpēties par ģimeni ir tas pats, kas ģimeni mīlēt. Rūpes (par mantu, labklājību) Vasai ir sinonīms mīlestībai. Taču tieši tā ir Vasas traģiskā kļūda - jo mātes mīlestība nav tikai rūpesti, lai ģimene būtu paēdusi pie kārtīga galda. Un šī apjausma ir izrādes esence - mīlēt nenozīmē garantēt komfortu.
Vasas ikdienišķajos biznesa plānos ir tikt vaļā no vecā vīra, kad tas nokārtots, jāizlemj, kura no trim atvasēm būs visnoderīgākā mantojuma, biznesa turpinātāja. Tak ne jau izvirtulis vai morālais kroplis. Bet, pirms «sašķirot» pašas bērnu lietderības koeficientus, vēl jātiek vaļā no pēdējā apgrūtinājuma - vīra brāļa (arī tas brālis izrādās sašmucējies). Hermaņa izrādes I cēliena divas stundas aizrit ar slepeno vardarbību rūpju (mīlestības) par nākotni vārdā kā psiholoģiski smalki izstrādāta drāma, kur nelietības tiek nokārtotas «aiz kadra», bet II cēliens iegūst sirreāla murga raksturu, kurā 30 minūtes rāda, kā tiek nokauts viens cilvēks - Prohors Žeļeznovs, likumīgais pirmās rokas mantinieks. Izsmalcinātajā rituālā, ko var saukt par ainu Ikdienas maltīte, piedalās viss klans - abas defektīvās Vasas atvases Pāvels un Semjons ar sievām Natāliju un Ludmilu - izrādās, ne mazākām maitām par deģenerātiem dēliem, un mīļotā meita Anna, kura mātei ir tik mīļa, ka abas sievietes pat nezina, kā tuvoties viena otrai pēc ilgstošās neredzēšanās (satriecoša ir mātes un meitas tikšanās epizode I cēlienā - abas sēž un ilgi runā - katra savā skatuves kaktā - un nezina, kā tuvoties, - kā pie necilvēkiem, ne apsveicināšanās skavu, ne asaru, ne mīļuma…). Briestošās (kārtējās!) slepkavības apjauta kā cirvis karājas gaisā - bet viņi visi rātni ēd. Plāns, kā novākt Prohoru, ir ģeniāls - netraucēt, nepalīdzēt uz kājām slābajam vīram, kad tam lēkme. Un vēl pabiedēt ar resno muļļu Pāvelu - ej, glāb tēvoci. Un apdzirdītais tusnis, kā māk, tā metas palīgā - kā milzonīgs, lempīgs zvērs, lācis grūžas virsū pakritušajam Prohoram, piebiedējot tam sirdstrieku. Bet pārējie netraucēti ēd. Un, lai pavisam droši - uz atvadām no šīspasaules krampjos raustīgajam Žeļeznovam šļuka indes nekaitēs. Kad Vasas nākotnes lieta nodarīta, iestājas fizioloģiskam riebumam rada atvieglojuma sajūta. Viss ir noticis, ģimene «nokārtota» - Pāvels dosies klosterī, Semjons varbūt cietumā, bet Vasa ar kropļa sievu un mīļo meitu Annu sacerēsies par jauniem žeļeznovēniem - mazbērniņiem. Lai vecmāmiņai Vasai atkal ir par ko rūpēties, lai nauda nepamet ģimenes ligzdu, lai… Skatītājs paliek minot, vai šī konvulsīvā Vasas runa savā gultā ir slepkavas pirmsnāves murgi vai skaidrā galvā dzimis stratēģisks plāns. Kas šajā izrādē ir viens un tas pats. Jo rūpes par ģimenes biznesu nav mīlestības forma. Tā ir perversija, ja trūkst vien cilvēkam dotās Dieva dāvanas - jūtu, empātijas, līdzcietības. Ja ir tikai lietišķās intereses - tā ir tārpu dzīve. Izrādes Vasa to apjēdz, bet daudz par daudz vēlu. Vasa vairs neredz, ka šos deģenerātus pati izauklējusi, par daudz rūpēdamās, par maz mīlēdama. Viņa ir izdegusi, kaktā pie sienas skopi mirgo svecīte pie svētbildes. Veranda un ēdamzāle grimst tumsā.
* Rinda no Liānas Langas dzejas