Tas nozīmē, ka ne viss šodienas patērētāju pasaulē ir pakļauts ierastajam, komerciālajam Ziemassvētku mārketingam. Varbūt tikai nejauša sagadīšanās, taču man šogad īpašu pēcgaršu - tādu, kas harmonizē, apskaidro, apmīļo - atstājuši tieši tie koncerti, kuru mūzikas skaņas nav gluži piparkūku rakstā vai arī afišās advente un Ziemassvētki pat vispār nav īpaši izcelti. Par ko tas liecina? Par to, ka iesākumā ir patiesi cilvēciskās ilgas un šim laikam raksturīgās, ziemas pārdomu sajūtas, ilgas pēc gaismas. Pēc tam tikai vārds. Tieši šajā kontekstā gribu pieminēt čellistes, Londonas filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistares Kristīnes Blaumanes uzstāšanos Andra Veismaņa diriģētajā Latvijas Nacionālajā Ziemassvētku koncertā Rīgas Domā un Čīlē dzīvojošā latviešu pianista Armanda Ābola solokoncertu jaunajā Pārdaugavas koncertzālē, Rīgas Stradiņa universitātes aulā.
Nesaprastais patvērums
Jau trešo reizi, atkal ar jauniem saspēles partneriem Latvijā atskaņojot britu t.s. jaunā garīguma līdera Džona Tavenera skaņdarbu Sargājošais plīvurs čellam, stīgu orķestrim un (portatīvajām) ērģelēm, Kristīne Blaumane un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Andri Veismani pie diriģenta pults, rīkojoties ar visai skopo skaņu materiālu, ar mūzikas līdzekļiem uzcēla katedrāli katedrālē, kopā ar komponistu šajā izvērstajā astoņdaļīgajā skaņdarbā aplūkojot un godinot Dievmātes, svētās Marijas dzīvi. Kur te gan Ziemassvētki, drīzāk jau Lieldienas - varbūt jāsaka, redzot cik īpaši, apjomīgā čella solodaļā akcentēta daļa, kurā Dievmātei rit asaras pie krustā sistā dēla kapa. Patiesi, tas ir savveida Stabat Mater, tikai pausts instrumentālajā mūzikā, kurā cilvēka balsi aizvieto čells. Kristīnes Blaumanes rokās čellam šajā skaņdarbā IR cilvēka balss. Vēl vairāk, čells te (un viscaur šajā darbā) personificē Dievmāti, un K.Blaumane par to spēj pārliecināt, apbrīnojami dabiskā vienkāršībā savienojot šajā tēlā gan cilvēcisko, gan simbola līmeni. To viņa paveic ar neparasti izteiksmīgu čella toņa krāsu gammu no tumša dziļuma līdz trauslai, gandrīz ārpusmateriālai gaismas līnijai. Un ar atdevi, kuras koncentrācijas pakāpe jau tuva galējai. Koncentrēta, apskaidrota, harmonizējoša, citā laikritē iegremdējoša meditācija, ja vien tā nav indiešu rāga vai Arvo Perta ikoniskais svētminimālisms, ir reta parādība mūzikā, pat neraugoties uz to, ka tā savā dziļākajā būtībā vispirms ir tieši laika un sajūtu modelēšanas māksla. K.Blaumanei izdodas radīt pilnīgi citu temporitmu, citu laika tecējuma garšu, citu domāšanas un sajūtu dimensiju. Taču ir vajadzīga liela drosme, lai tik plašā telpā, kāds ir Rīgas Doms, spēlētu darbu, kura iedarbības spēks ir tik tiešā personiskajā kontaktā. Tādā kā enerģijas pārraides seansā, kur tik svarīgi būt gluži fiziski tuvāk. Jā, arī redzēt, cik dziļi savā un Tavenera mūzikas pasaulē iegremdējusies ir Kristīne Blaumane un kā viņai atsaucas un piebalso Andra Veismaņa diriģētais orķestris, izteiksmīgi «gaismojot» skaņu. Vai arī vienkārši, vijolēm liekot «ieskanēties» kā baznīcas zvaniem. Tas ir augsts uzstādījums pašā koncerta sākumā, diemžēl tas pagāja garām tai klausītāju daļai, kura šeit bija ieradusies klausīties Rīgas Doma zēnu kori tradicionālajā (baroka un romantisma) Ziemassvētku repertuārā. Šī publikas daļa acīmredzami garlaikoti un atsvešināti pacieta meditatīvo sākumu, gaidot sprigani darbīgo Hendeļa Alleluja! Bet man šķiet, ka te divi pārāk dažādi koncerti bija salikti kopā... Žēl.
Mājīgums ar Steinveju
No Čīles, kur pašlaik ir viskarstākā vasara, sagaidīt Ziemassvētkus dzimtenē ieradies pianists Armands Ābols. Viņa koncertā nepavisam nav nodevu Ziemassvētkiem. Vienīgi bezgala sirsnīgi un mīļi nospēlētas Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Dziesmas bez vārdiem, kuras mūziķu vidē tik bieži dēvētas par salonmūziku, taču viņam izdodas bez mazākās banalitātes piegaršas. Patiesi, un ar auru, kas uzmanīgā, atvērtā klausītājā spēj uzburt sen aizmirsto, bezrūpīgo bērnības pasargātības sajūtu. Par tuvām, pazīstamām, no sirds ilgotām mājām katram zālē sēdošajam latvietim pianists padarīja pat Norvēģiju, spēlējot Edvarda Grīga septiņus Liriskos skaņdarbus. Turklāt jaunā gaismā - vairs ne klumzīgu, nedz kokainu vai raupju - pianists skaņās zīmēja pat Rūķi, kuru jaunie pianisti taču paaudžu paaudzēs līdz apnikumam bezjūtīgi drillējuši mūzikas skolās! Poētiski, ar dziļu toņa kultūru (neliekot pat nojaust par Steinway pārejas toņiem uz spalgāko augšējo diapazonu) un iedziļināšanos katras miniatūras īpašajā noskaņā, Ābola izpildījumā izskanēja šeit kādu laiku nedzirdētās sešas Jāņa Mediņa Dainas. Izsmalcināti gleznieciski izgaršota ne tikai franču impresionista Morisa Ravela Sonatīne, bet arī F.Lista otrā Ungāru rapsodija, kuru klausoties acu priekšā veidojas noskaņās, intonācijā un kolorītā daudzkrāsainas tautas sadzīves ainiņas. Šīs rapsodijas slavenā virtuozitāte? Tā ir savā vietā, taču laista darbā ar šarmantu dabiskumu un vieglumu. Tā ne brīdi nav pašmērķis. A.Ābols uzrunā bez teatrāliem, eksaltētiem skatuves žestiem. Viņš pārliecina ar iekšējo saturu un pianisma kultūru.