Sprakšķēja dzirksteles
Saulītēs 30. oktobrī bija malkas talka. Olgas dzīvesbiedrs Aivars steidzies atdot aizņemto traktoru, viņa pati ar busiņu uz mājām vedusi talciniekus, nokļuvusi Puikules centrā, pēkšņi saņēma tālruņa zvanu, ka deg māja. Atgriežoties jau iztālēm redzēja, ka liesmas apņēmušas otro stāvu.
Mājās bija palikuši trīs bērni, vecmāmiņa un viņas draudzene Juzefa Berzikova, kuru ģimene pieņēmusi pēc viņas vienīgā tuvinieka slimā dēla nāves. Nelaimes brīdī Olgas māte Zinaida atradusies kūtī pie lopiem, izgājis arī Olgas brālis Valdis.
«Mēs skatījāmies multenītes, kad pēkšņi pazuda elektrība, viss kļuva tumšs, tikai dzirdējām, ka augšstāvā kaut kas sprakšķ, saucām onkuli, viņa nebija, tad pie sienas pamanījām dzirksteles. Nezinājām, ko darīt,» drūmo dienu atceras divpadsmitgadīgā Alīna.
Atsteigušies kaimiņi mēģināja liesmas dzēst ar ūdeni, bet tās kļuva vēl lielākas...
No degošās mājas meitene iznesa mazo brālīti Adrianu, bet joprojām sāp sirds par draugiem papagaili, šinšillu, jūrascūciņu, kurus izglābt nepaspēja.
Vakarā saziedo 10 000 latu
Līvānu tipa māja savulaik piedāvāta Zinaidai, kura kolhoza fermā centīgi strādājusi par slaucēju. Rūpīgi krāts un taupīts, lai māju izpirktu, jo viena audzinājusi četrus bērnus. Vīrs ģimeni atstājis, kad jaunākajai meitai Olgai bijis tikpat, cik tagad mazākajam mazdēlam, - pusotra gada.
«Visvairāk man bija bail par mammu, jo māja faktiski ir viņas mūža ieguldījums, tāpēc solīju, ka būs labi, Saulītes atjaunosim, kaut gan pirmajā brīdī bija grūti aptvert, kā tālāk dzīvosim,» atklāj Olga.
Tūlīt pēc ugunsnelaimes teikusi, ka viņi vēlas māju atjaunot un pagasta vadības ierādīto dzīvokli daudzstāvu mājā uztver tikai kā pagaidu mītni. Taču Zinaida Ģēģere nebija pierunājama pamest ierasto dzīvesvietu, jo blakus kūtī mīt sivēni, govis, vistas, pa dienu no vēja un aukstuma viņa patveras celtnieku atjaunotajā pagrabā. Saimnieci neatstāj arī uzticīgais suņuks Tofiks.
Pagasta sociālā darbiniece Dace Tauriņa nolēmusi par notikušo ziņot LNT raidījumam Degpunktā un lūgt aicināt cilvēkus palīdzēt ģimenei, kas visu zaudējusi.
«Kad vēlāk uzzināju, ka pirmajā vakarā saziedoti 10 000 latu, nākamajā dienā jau sāku meklēt, kas piekristu kaut ko darīt. Prātam neaptverama šķita Latvijas cilvēku atsaucība, jo trīs dienās ziedot.lv šim mērķim nonāca apmēram vēl tāda pati summa,» gandarījumu neslēpj Dace.
Viņa pārliecinājusies, ka galvenokārt ziedo tie, kuriem pašiem nemaz tik viegli neklājas, jo pazīst grūtības un nav svešs līdzpārdzīvojums. Palīgā steigušies cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes, nedēļas laikā atjaunota iedzīve - saziedotas mēbeles, apģērbs, trauki. Sadarbībā ar raidījumu Degpunktā un veikalu tīkla Maxima atbalstu projektā Paēdušai Latvijai Limbažos organizēts mobilais palīdzības punkts, cietušajiem operatīvi nogādātas pārtikas pakas, iesaistījusies Latvijas Samariešu apvienība, biedrība Vecie ozoli no Ozolmuižas, pansionāta Urga vadība piedāvājusi gultas. Limbažu nodaļas Sarkanais Krusts atvedis segas, no Valmieras ar busiņu atbraukuši pensionāru un invalīdu biedrības pārstāvji. Daži pat nevēlējušies atklāt, kas viņi ir, piemēram, kāds vīrs, kas no Piebalgas atvedis kokmateriālu kravu un ziedojis 300 latu, tikai noteicis, ka viņu saucot Viesturs.
Daudzas lietas Olga un Aivars jau atdevuši citām novada daudzbērnu ģimenēm, kurām tas nedaudz atvieglos ikdienas rūpes.
Palīdzību pelnījuši
Sociālā darbiniece Dace Tauriņa vēlējās palīdzēt vēl vairāk tāpēc, ka Ģēģeru ģimene nekad nav lūgusi pabalstus. Lai arī piemērotu darbu pagastā neatrast, paši kopuši lopus, vasarā no agra rīta līdz vēlam vakaram lasījuši mellenes. Visi iekrājumi un jau nopirktie jaunie logi pēkšņi tika zaudēti...
Dace Tauriņa meklēja celtniecības uzņēmumus, kas par saziedoto naudu piekristu izdarīt maksimāli daudz, zinot, ka šis nav biznesa darījums un peļņa nesanāktu. Turpat kaimiņu Limbažu novadā izdevās atrast atsaucīgus cilvēkus un lieliskus profesionāļus - SIA Ekla un tā vadītāju Aivaru Kontiņu. Bijis skaidrs - par saziedotajiem 19 776 latiem Ģēģeru ģimenei atkal būs mājas. Tāmē plānots jumts, logi, durvis, siltinājums, elektrība, ūdens, kanalizācija.
Arhitekts Kārlis Jēkabsons par projekta izstrādi no atalgojuma atteicies. Mājas pamati atzīti par labiem, nedaudz pārprojektētas iekštelpas, lai augšstāvā katram bērnam būtu sava istaba.
«Eklas pārstāvji iegulda arī savus līdzekļus, ir gatavi darīt iekšdarbus, lai arī tam saziedotās naudas nepietiek. Projektā nebija paredzēts, bet būvnieki nosiltināja pagrabstāvu, ielika tur logus un uztaisīja jaunu, ugunsdrošu skursteni,» par būvnieku nesavtīgo attieksmi priecājas Dace Tauriņa.
Ģēģeru ģimene teic, ka bez Daces uzņēmības viss tik raiti nenotiktu, īpaši nepieciešamās dokumentācijas kārtošana.
Saulītes atdzimst
Kad tuvojamies Saulītēm, jau pa gabalu redzamas jaunās jumta spāres. Sastaptais celtnieku brigadieris Zigmārs Radels stāsta, ka būvē darbojas četri pieci vīri. Nedaudz pārsteidz viņu lielā apņemšanās līdz Ziemassvētkiem uzlikt jumtu, ielikt logus. Uz jautājumu, vai šāda attieksme raksturīga vienmēr, Zigmārs Radels atbild, ka viņi citādi nestrādā: «Ja darām, tad - kā nākas. Piemēram, ieraugot veco dzelzsbetona skursteni, secinājām, ka tas normāli nefunkcionē, nav piemērots mūsu klimatiskajiem apstākļiem, ir pat ugunsnedrošs, tāpēc pārmūrējām no ķieģeļiem jaunu un pareizajā augstumā,» teic meistars, un saprotu, ka runā godavīrs. Par ugunsdrošību būtu ko pārdomāt arī kaimiņiem, kam līdzīgi māju projekti, ieteic meistars.
«Uz pasaules ir daudz labu cilvēku,» nosaka Zinaidas kundze un priecājas, ka māja atdzimst. Kopā ar celtniekiem strādā arī dēls Valdis, palīdz Olgas draugs Aivars. Lai ugunsnelaime nekad neatkārtotos, vietu esot svētījis mācītājs.
Olga stāsta, ka pēc notikušā mazākais dēlēns visu laiku slimojot, astoņgadīgais Gabriels zīmējumos attēlojot degošo māju, Alīna bieži raudot. Vienu dienu meitiņa paņēmusi krāsu zīmuļus un ar noteiktām, enerģiskām kustībām zīmējusi. Tapuši ugunī zaudēto draugu portreti - papagailis Ēriks un šinšilla Vinnijs. Meitene tos steidz parādīt arī mums.
«Sirds sāp par daudz ko. Kad vēl strādāju Rīgā par konditori, atvaļinājumā aizbraucu uz Spāniju, sadega no turienes atvestās piemiņas lietas,» ar skumjām balsī stāsta Olga, bet mēģina tās ātri kliedēt un pateicas visiem labajiem cilvēkiem, kas nesavtīgi ziedojuši. Paldies saka arī Dace un novēl svētīgus Ziemassvētkus, lai ar labo dzīve neskopotos arī viņiem.
Kad mazajiem jautāju, ko viņi lūgs Ziemassvētku vecītim, Alīna smaidot atbild: «Jaunu, skaistu māju!» Gabriels piekrītoši pamāj ar galvu.