Pēc pīrāgiem vai piparkūkām šajā Staļina laiku mājas dzīvoklī tiešām nesmaržo. Darbi steidzina cits citu, bet būtiskākais iemesls ir tas, ka Ziemassvētkos visa ģimene parasti brauc uz Romu!
Vecītis nāk!
Redzot mūsu samulsumu, Mihails un Indra smej - daudzi, pirmo reizi izdzirdot, ka Mihails ar ģimeni svētkus pavadīs Romā, protams, iedomājas Mūžīgo pilsētu. Taču viss ir daudz vienkāršāk - par Romu tiek saukta Indras vecāku māja Jelgavā, Romas ielā. Tur Ziemassvētkos allaž pulcējas tuvinieku un draugu kuplā saime - Indra ar Mihailu un meitiņu Martu, Indras brālis Kaspars un māsa Inga ar ģimenēm un draugiem un Indras dēls Edgars ar draugiem. Parasti sanākot ap 15-20 cilvēku.
Ja rīdzinieki ierodas pāris dienu ātrāk, Indras tētis ar Martu dodas uz mežu eglīti lūkot. Pēc tam sākas eglītes greznošana, kas piecarpus gadu vecajai Martai īpaši patīk - opim ar omīti mājās ir tik daudz mirdzošu eglīšu mantiņu! Ar šo brīdi sākas svētku gaidīšanas prieks.
Mihails stāsta, ka virtuvē, gadiem ritot, nemainīgi saimnieko tikai Indras mamma. Trīs dienas pirms svētkiem viņa cep, vāra un šmorē, gādājot mīļajiem cienastu. Trīs dienas pēc svētkiem viņa atkal ievieš virtuvē tikai sev zināmo stingro kārtību.
Indra pasmaida, ka arī pati kādreiz gatavojusi mīklu un cepusi pīrāgus, jo romantiski uzskatījusi, ka «jaunai meitenei pūrs jāpieloka», taču pīrāgi sen nav cepti un arī adījumiem neatliek laika.
Starp citu, Romā nekad galvenais akcents netiek likts uz ēdienu. Neviens neskaita, cik to ir galdā. Indra rēķina: «Brālis Kaspars ir veģetārietis, tāpēc vienu daļu rasola taisām bez gaļas, otru - ar. Lūk, jau divi ēdieni! Galvenais ēdiens, protams, ir zirņi ar speķi!» Indra tik tēlaini apraksta pelēkos zirņus ar sīpolos apcepto krūtiņu un čurkstošiem taukiem, ka siekalas saskrien mutē. Gardo maltīšu nelaime ir tikai viena - pēc svētkiem krietni jāvingro, lai atgūtu formu.
Vakara nagla Ziemassvētkos Romā ir vecīša gaidīšana! Pirms tam visi, pieaugušos ieskaitot, samācījušies priekšnesumus, bērni dīdās nepacietībā. Sākas skatīšanās pa logiem, ūjināšana, vai jau nenāk, bailes, vai neaizies garām, tad skaļi klaudzieni pie durvīm! Beidzot vecītis ar dāvanām ir klāt. Skan pantiņi un dziesmas, tiek dalītas dāvanas, un visiem sirdīs ielīst silts mīļums.
Ziemassvētki kā cerība
Indra atceras - apmēram Martas vecumā viņa pamanījusi Ziemassvētku vecīša un mammas sejas vaibstu lielo līdzību. Viņa skatījusies, kur mamma palikusi, tikko bija, nu - nav! Kad vecītis bija prom, mamma atkal parādījās, esot savā istabā nejauši aizmigusi. Tad Indrai radās pirmā nojausma, ka notikušajā ir kāda sakarība. Mihails apcer savas izjūtas: «Liekas, ka Ziemassvētku brīnums manī joprojām dzīvo, es to nekad neesmu pazaudējis. Visi jau saprot, ka pasākumi ir organizēti, bet gaišā svētku sajūta ir kā cerība. Es to baidos zaudēt.»
Rīgā Mihails ar Indru un meitiņu svētkos un nereti arī ikdienā apmeklē netālo pareizticīgo baznīcu. Marta vēl ticības lietas nesaprot, bet viņai patīk iet uz baznīcu. Mihails pārliecināts - ja bērns no mazām dienām kopā ar vecākiem apmeklē baznīcu, ir lielākas cerības saglabāt viņa dvēseles skaidrību, pieturēt mīļumu tālākajā dzīvē. Pagaidām gan Martas intereses esot gluži bērnišķīgas: «Dūdai garšo svētmaizītes, un tās viņa Ziemassvētkos saņem bez grēksūdzes. Tad meitiņa nobučo ikoniņu, noliek svecītes. Viņa pamazām pierod pie Dieva vārda, jo arī bērnudārzā vienmēr no rīta un pirms pusdienām noskaita lūgšanas. Nereti meitiņa vakaros, kad esam aizstrādājušies, pati mūs mudina Dieviņu palūgt.»
Mihails apgalvo, ka laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir pats piemērotākais pagājušā gada darbu kalendārā uztaisīt revīziju, izvērtēt veiksmes un kļūdas: «Visu gadu katru dienu darbu kalendārā veicu piezīmes, tāpēc arī varu vētīt gadagājumu.» Indra gan nosaka: «Tā vai tā nekas nemainīsies, tu strādāsi tikpat daudz un vēl vairāk nekā līdz šim.»
Marta sarunā nepiedalās, viņa savā nodabā rotaļājas viesistabā. Virtuvē smaržo zaļā tēja un piparkūkas, ir silti un mājīgi. Tad pie tēta pienāk Marta. Lietišķi kārto somā krāsainus flomāsterus un balta papīra lapas: «Mums taču jāiet uz eglīti!»