Tā gribas cilvēkiem pateikt ko uzmundrinošu...
1. Ņemot vērā, cik smaga bija ekonomiskā situācija, gaisotne sabiedrībā, kad Latvija pirms vairākiem gadiem bija spiesta lūgt starptautiskos aizdevumus, var saprast valsts augstākās amatpersonas, kuras aizdevuma programmas noslēgumu raksturo kā teju vai nacionālā mēroga svētkus. Tā teikt, šis trakais laiks nu ir aiz muguras. Tomēr Dombrovskim un kolēģiem varētu rekomendēt neaizrauties ar verbālo uguņošanu. Jo krāšņāk tiek svinēta programmas slēgšana, jo loģiskāks būs sabiedrības jautājums: nu, un ko jūs, cienījamie valsts vadītāji, tagad darīsiet citādi? Ja daudz piesauktais «diktāts», «spiediens» utt. ir beidzies, tad jau pieņemsiet lēmumus, kas ekonomikas, patēriņa «saspiešanu» beidz? Nē?! Citiem vārdiem sakot, sāpīgo lēmumu identificēšana ar aizdevējiem var radīt problēmas pašai koalīcijai. Turklāt derētu atcerēties, ka jau aizdevumu ņemšanas brīdī lielu daļu sabiedrības uztrauca ne tikai budžeta konsolidācija, bet jautājums, kā mēs šos parādus atdosim. Un šis jautājums joprojām cilvēkus dara bažīgus, it sevišķi ņemot vērā informatīvo fonu par globālo finanšu nestabilitāti. Plus - par kādu lielāku patstāvību ekonomiskajā politikā var runāt, ja Eiropas Savienība tieši šobrīd virzās lielākas budžeta politikas centralizācijas virzienā?
Tātad vietā bija finanšu ministra un premjera publiskā pateikšanās Latvijas cilvēkiem, ka izturējuši, tomēr aizrauties ar rožainas nākotnes solīšanu jau nākamgad, aiznākamgad nevajadzētu.
Riskanta taktika
2. Ņemot vērā, ka drukāto mediju ietekme samazinās, glaimojoši, protams, ka tik daudz uzņēmēju joprojām uzskata par svarīgu un nepieciešamu savus biznesa konfliktus pārcelt uz mediju telpu, aktīvi mēģinot noskaņot auditoriju sev labvēlīgi. Pat ja neesam tik ciniski, rekomendējama lielāka piesardzība šādu instrumentu izvēlē, jo rezultāts ir neprognozējams. Piemēram, t. s. piena kari starp piena kooperatīviem un pārstrādes uzņēmumiem līdz pagājušajai nedēļai noritēja samērā spraigi, netrūka garšīgu savstarpēju apvainojumu, tomēr kopumā diskusijas bija argumentētas. Savukārt mēģinājums konkurentiem iedzelt, metot smagu aizdomu ēnu uz to produkciju (piena pulvera lietošana ražošanā), var atspēlēties, jo ir diezgan vieglprātīgi iedomāties, ka pircējs ārkārtīgi pēta uz nolūkotā piena produkta ražotāja nosaukumu. Ja radīsies iespaids, ka veikalu plauktos nopērkamie piena produkti ir kaķis maisā, cietīs visi (izņemot varbūt lielveikalu zīmolu pienu vai ievesto).
Līdzīgi ir ar jau pirms nedēļas pieminēto pasažieru vilcienu modernizācijas projekta sāgu. Uguņošana turpinās arī šonedēļ, tikai iznākums var būt tāds, ka publika secina: visi viņi tur «labie», attiecīgi amatpersonām rodas papildu arguments projektu apturēt. Zaudētājas būs abas puses.
Uzņēmēju vai, pareizāk sakot, viņu PR konsultantu loģika ir zināma: a) ja kaut kas izskanējis publiskajā telpā, esot vieglāk amatpersonu kabinetos norādīt - «kā prese jau vēsta...», b) uz pretējās puses izlēcieniem obligāti jāatbild. Tomēr business news specifika ir tā, ka liela daļa konfliktsituāciju uzņēmējdarbībā ir a priori daudzšķautņainas, sarežģīti izklāstāmas un prasa no auditorijas zināmu informētības līmeni. Publika, kuru politiķi pieradinājuši pie frāžainības, izteikumu melīguma, uzņēmēju nonākšanu mediju telpā var instinktīvi iztulkot, vadoties pēc saviem priekšstatiem par politiķiem.
No sū..a pīrādziņu neizcepsi
3. Vērojot, cik aizrautīgi iesaistītās puses kritizēja kandidātus uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, radās vēlme kā labāko risinājumu piedāvāt padomi vispār likvidēt...
Teorētiski pareizā konstrukcija, ka mediju uzraudzībai vajadzētu būt nošķirtai no politiskās varas, realitātē izrādās tik grīļīga, ka tad jau labāk, lai lēmumus pieņem lēmēj- vai izpildvara, ja it kā neatkarīgie eksperti vai nu izrādās tik un tā saistīti ar kādu politisko spēku, vai arī industrija tik un tā neatzīst viņus kā autoritātes.
Šķiet, patiesība, kuru visi nozarē iesaistītie zina, bet negrib skaļi atzīt, ir tā - kamēr nav būtiski palielinājušies ienākumi no reklāmas, kamēr budžeta finansējums ir ierobežots, konfliktsituāciju risināšana (starp privātajiem un sabiedriskajiem medijiem, starp medijiem un apraides organizētājiem) ir un būs īslaicīga sliežu pārlikšana - naudas pārdale par labu vieniem uz citu rēķina. Šādā režīmā dzīvojot, jo mazāk lēmēju (un viņu lobētāju), jo labāk.
Dažādie aizgājēji
4. Reti gadās, ka gandrīz vienlaikus mūsu grēcīgo zemīti pamet tik atšķirīgi cilvēki. Runa ir par Vāclavu Havelu un Kimu Čen Iru.
Bijušais Čehijas prezidents ir demokrāts, ar kādu var lepoties ne tikai šī valsts un tauta, bet mēs visi, jo Havela personības īpatnība bija tā, ka viņš nekad nepadevās populisma kārdinājumam, vilinājumam atdarīt ļaunu ar ļaunu (bijušajiem komunistiem par represijām).
Havels nebaidījās kļūt nepopulārs, iestājoties par čigāniem, mēģinot saturēt kopā čehus un slovākus Čehoslovākijas sairšanas periodā.
Savukārt Ziemeļkorejas diktatora nāve kārtējo reizi apliecina, cik bīstami ir šādi noslēgti, paranoiski režīmi. Proti, var jau pavīpsnāt par nozombētajiem ziemeļkorejiešiem, kas gatavi vaimanāt par cilvēku, kurš sapostījis viņu dzīvi jau n-tajā paaudzē.
Bet - atliek šim personāžam beigt savas dzīves gaitas, par ko varētu tikai priecāties, izrādās, ka tieši personības kulta rezultātā nav skaidrs, ko no Ziemeļkorejas (un tas attiecas arī uz citām tai līdzīgām valstīm) sagaidīt un vai nebūs vēl sliktāk.
Nepatīkams secinājums, ka izteicienā «zināms ļaunums ir labāks par nezināmu» ir racionāls grauds.