Pēc tam kad Polijas pretmonopola pārvalde (UOKiK) paziņoja, ka ir pret Gazprom un piecu Eiropas enerģētikas kompāniju konsorcija izveidi projekta Ziemeļu straume 2 īstenošanai, iecerētā konsorcija dalībnieki pavēstīja, ka atsauc pieteikumu apvienošanās atļaujas iegūšanai Polijā. Šāds lēmums var ievērojami palielināt spriedzi ap gāzesvada būvniecību, par kuru jau bija radies viedoklis, ka atlikusi vairs tikai dažu formalitāšu nokārtošana.
Atbilstoši sākotnējai iecerei tādas kompānijas kā Engi, OMV, Shell, Uniper un Wintershall (kas abas ir attiecīgi E.ON un BASF struktūrvienības) katra iegādātos 10% daļu Šveicē reģistrētajā projekta kompānijā kopumā 1,2 miljardu ASV dolāru vērtībā un pēc tam kopīgi īstenotu projektu un dalītu peļņu. Savukārt pieteikuma apvienošanās atļaujas iegūšanai atsaukšana Polijā nozīmē, ka vismaz oficiāli gāzesvadu nāksies būvēt (ja nāksies) Gazprom vienam pašam un - atkal oficiāli - Krievijas kompānija arī būs visu dividenžu saņēmēja.
Eksperti gan nešaubās, ka enerģētikas kompānijas, kuru paziņojumā tika piebilsts, ka lēmums par pieteikuma atsaukšanu neietekmēs projekta īstenošanu, jau ir atradušas vai visdrīzākajā laikā atradīs veidu, kā noformēt savas attiecības, ieguldīt līdzekļus un sadalīt dividendes arī bez konsorcija izveides. Turklāt 1,2 miljardi ASV dolāru ir summa, kuras atrašana nepieciešamības gadījumā neradīs Gazprom nekādas jūtamas grūtības. Līdz ar to, raugoties no ekonomiskā viedokļa, konsorcija neesamība ir tikai (kam sliktākajā, kam labākajā gadījumā) nebūtisks šķērslis gāzesvada būvniecības ceļā.
Pavisam citādi tikmēr ir ar šī lēmuma politisko sadaļu. Ziemeļu straume 2 ir vienlaikus politisks un ekonomisks projekts, un gan tā atbalstītāji, gan pretinieki regulāri cenšas pieminēt tikai sev izdevīgo no ieceres aspektiem. Tā ekonomiskās versijas piekritēji uzsver, ka, tranzīta caur Ukrainu vietā izvēloties Ziemeļu straumi 2, enerģētikas kompānijas spēs samazināt izdevumus par 20%, bet gāzesvads sevi atpelnīs 9-10 gadu laikā, turklāt šajās aplēsēs nav ņemta vērā Ukrainas vēlme jūtami paaugstināt tranzīta tarifus. Politikas cienītāji skaitļus tikmēr ignorē, to vietā dēvējot Krievijas gāzi un Gazprom par politiskiem instrumentiem Eiropas ietekmēšanai, kā arī runājot par politiski ekonomiskām represijām pret Ukrainu, kas vispār jau nav tālu no patiesības. Ieinteresēti jautājuma politizēšanā, protams, ir arī esošie vai topošie citi gāzes eksportētāji, kuri labprāt atņemtu Krievijai daļu ienesīgā Eiropas gāzes tirgus.
Rezultātā atteikšanās no konsorcija izveides var kļūt par būtisku trumpi gāzesvada būvniecības pretinieku rokās. Tā kā formāli projekta īstenošanu turpinās viens pats Gazprom, oponentiem paveras samērā plašas iespējas apelēt gan pie dažādiem likuma pantiem, gan Eiropas sabiedriskās domas, šādi mēģinot vai nu apturēt, vai vismaz jūtami nobremzēt Ziemeļu straumi 2. Pretējā svaru kausā ir Vācijas un vēl vairāku «vecās Eiropas» valstu un kompāniju ievērojama politiskā un materiālā ieinteresētība, kā arī vienkāršais fakts, ka Krievijas gāze ir lētāka par citām alternatīvām (kuru turklāt katastrofāli trūkst), bet Eiropas finansiālā situācija nav tāda, lai tā varētu atļauties ievērojami pārmaksāt. Rezultātā var gadīties, ka cīņa par vai pret Ziemeļu straumi 2 ievelkas, bet politisko seriālu cienītājus gaida negaidīti sižeta pavērsieni un risinājumi.