Mums, zivju zupas gribētājiem, tas gan nav labs atvaļinājuma rīta sākums, un vissvarīgākās zupas sastāvdaļas iegūšanu atstājam vairāk pieredzējušu makšķernieku ziņā. Tikai pēc brokastīm no laipas gala saķeram raudas, karūsas un mazos breksīšus. Starp citu, brokastīs ļoti labi garšo līdakas karpačo ar mazsālītu gurķi, sīpola šķēli un jauno burkānu. Tikko ķertu līdaku iztīra un iegūst divas filejas. Nedaudz sāls, nedaudz cukura, un bagātīgi apber ar dillēm, lai pazūd dūņu garša. Ietin pārtikas plēvē un atstāj uz nakti vēsākā vietā. No rīta karpačo gatavs.
Piemānīt mazās zivtiņas laipas galā ir pavisam viegli. Uzliec āķa galā konservētu saldo kukurūzu un saņem saujā pacietību. Protams, ar manu bērnu skaitu nepieciešamo zivju daudzumu var saķert ātri vien, bet kārtīgai zupai vajag arī kaut ko nopietnāku. Šoreiz mums tika asari. Vai zināt, ka kilogramu smags asaris ezerā citas zivis trenkājis 10 gadu? Lūk, tā ir kārtīga pieredze zupai.
Jo dažādāku zivju gaļa, jo virums sanāk gardāks. Pilnīgāks. Tāpēc tiek tīrītas visas zivis. Lielajām atstājam arī galvas - tās buljonam piedod labāku garšu. Ar zvīņām un spurām nav vērts cīnīties, lai ar to tiek galā marle, kurā zivis ietin vārot, tad buljonā nenokļūs ne asaka. Vienīgi jāatceras par žaunām - tās zupai piedos nevajadzīgu rūgtumu, tāpēc no tām jāatbrīvojas.
Lai arī cik aizdomīgi tas skanētu, zivju zupai vajag ezera ūdeni. No krasta, kur bērni plunčājas, gulbju pāris pieprasa dienišķo maizi un peldas zalktis, nepasmelsi, tāpēc jābrauc «ezerā ap vidu». Vajadzīga arī neliela veiklība, jo zupa tiek gatavota uz ugunskura - lielā, apaļā, melnā čuguna katlā.
Ezera ūdeni kopā ar melnajiem pipariem un lauru lapām uzvāra. Katlā liek marlē ietītas zivis un vāra tik ilgi, līdz ar zara galu iedurt zivī var vieglāk par vieglu. Zivis ceļ ārā un kaltā liek gabaliņos sagrieztus kartupeļus, burkānus un veselus sīpolus. Kamēr dārzeņi uz ugunskura vārās, līdz mīksti, zivis iztīra no asakām. Pareizi izvārītai zivij gaļa viegli nāk nost.
Sāli zupai liek klāt reizē ar iztīrīto zivs gaļu. Zivju zupai jābūt sālītai, lai tajā izceltos saldā zivs gaļa. Aromātam pieliek lokus un dilles. Un tagad pēdējais akords - zivju zupu par īstu zivju zupu padara šņabis. Pāris korķīšu zupā uzvārīta šņabja netraucēs pat trīsgadīgam bērnam. Tad zupa būs dūmaina kā ugunskurs, salda kā ezera asaris, garšīga kā mīlestība, ar kuru tā vārīta, un stipra kā vietējā kandža. Vai esat redzējuši, ka bērns, izēdis zupas šķīvi, pats iet pie katla un iesmeļ sev vēl - tik laba ir ezera krastā vārīta zivju zupa.