No vienas puses, it kā jau viss ir kārtībā. Zatlers ir apķērīgs, bijis uzcītīgs, kārtīgs, pareizs un šajos četros gados izrādījies pat ļoti labs stratēģis, brīnumainā kārtā pamanīdamies palikt labs pret visiem. Pat tajās reizēs, kad Zatlers tā kā centies sist dūri galdā, aprēķins bijis, lai dūre neasiņo un lai tā arī nevienu neaizķer par skarbu. Un pat savā lieliskākajā iespējā - beneficē Latvijas Universitātē - Zatlers pamanījās «uzņemt filmu», kurā viss bija nošūts līdz vīlītei, bet kura aizmirstas, tiklīdz kā pamesta kinozāle.
Zatlera četri gadi ir rādījuši, ka viņš nav un nebūs tas, kurš tautiešus sasauks mājās, viņš nebūs tas, kura runas izteiksmē vārds «Latvija» izsauks vieglas trīsas. Un viņš nebūs arī tas, kura teiktajam - laidiet pasaulē bērnus mūsu mīļajā Latvijā, lai tā aug liela, - varēs atbildēt ar paļaušanos. Lai cik augstu savos prioritāšu sarakstos viņš liktu demogrāfiju. Šis nav stāsts par vadonību, Satversmes pilnvarām vai rokas paspiešanu kaut ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Šis ir stāsts par iedvesmu, it kā nieku, bet kurā savijas gudrība un cieņa, un nevis tikai prasme mīlēt Latviju, bet patiesa sirdssāpoša mīlestība pret šo valsti, pret savu tautu.
Iespējams, tas ir Latvijas vēl neaizsniedzamais Valsts prezidents, bet skumjākais, ka politiķi pat īsti nemēģina to aizsniegt. Vienīgie publiskie centieni - Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas ziemā solītie prezidenta meklējumi - līdz ar pavasari ir izkusuši. Pirmskrīzes «gāzēšana» tagad ir pārvērtusies mūžīgā «stabilitātē», kura jau draud pārtapt remdenā un ļenganā pelēcībā, bet kas nav izeja.
Vēl jo ļaunāk ir tas, ka, visticamāk, aiz Zatleram glaimotās «stabilitātes» politiķu retorikā neslēpjas vis kaut kādi Latvijas «nestabilie», bet gan tiek spēlēta kārtējā politiskā šaha partija, kurai Latvijas sabiedrība varēs pieslēgties, kad būs jau šahs un mats. Grupēšanās, lai, lūk, Lembergs neiebīda savu prezidentu, aizkulišu sarunas, ka augstais amats jau tiek dūnots tai pašai Solvitai Āboltiņai, arī pašu politiķu spriedelējumi, ka prezidenta vēlēšanās ar vienu kārtu jau nepietiks, vēsta, ka Zatlers nebūt nav vienīgais un politiķu iekškabatās ir gan plāns B, gan C un D.
Līdz brīdim, kad Saeima lems par nākamo Valsts prezidentu, ir atlicis gandrīz mēnesis, un visiem politiskajiem spēkiem ir pēdējais laiks no aizkulišu dibenplāniem iznākt uz skatuves. Reiz jau Latvija piedzīvoja zoodārza kaunu, šobrīd, kā izskatās, briest nepieļaujama 2. sērija.