Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Otrdiena, 24. septembris
Agris, Agrita

Kritiķe: Teātra process vienmēr ir sarežģītāks nekā nomināciju shēma

Pievienot komentāru

0/1000 zīmes
Paulas Jēger-Freiman spoks
P
Vai nebūtu laiks Spēlmaņu Naktī izsludināt apbalvojumu arī asprātīgākajam/godprātīgākajam/"subjektīvākajam"/"objektīvākajam"/atbildīgākajam/frivolākajam//kompetentākajam/erudītākajam/interesantākajam/izglītojošākam/izklaidējošākam teātru apskatniekam/apskatniecei? Un vērtēšanā iesaistīt skatītājus, īpaši abonementu īpašniekus, uz kuriem varētu paļauties, ka viņi būs noskatījušies VISUS sezonas iestudējumus savos izvēlētajos teātros. Ko? Vai piešķirt kāda uzņēmuma vai skolas vai veselības aizsardzības iestādes darbiniekiem īpašus "sezonas vērtētāja" abonementus, lai nāk, skatās un sezonas beigās ievelk ķeksīšus attiecīgā aptaujā, ko pēc tam iesniegt Spēlmaņu Nakts rezultātu apkopotājiem. Tādu vērtēšanu varētu veikt gan Rīgā, gan Liepājā, gan Daugavpilī, gan Valmierā. Ne? Būtībā jau tā ir - teātri ir domāti skatītājiem, kuri pērk biļetes un iet skatīties, nevis kritiķiem, kuri "paralēli strādā piolnas slodzes nenormētu darba laiku," līdz ar ko visas sezonas izrādes visā LV nevar noskatīties fiziski nevis tāpēc, ka negribētu. PS: Atvainojos par man neraksturīgi garo penterējumu!
Spokam< Velēnu vecītis
S
Mēs nerunājam garām, bet neredzot otra rakstīto ( dabā tas būtu, neklausoties sarunu biedrā ). Piemērs- kritiķi brauc arī aiz Latvijas robežām skatīties izrādes. tā kā tas ir komandējums, tad jāraksta atskaite, respektīvi, recenzija vai raksts par kāda festivāla norisi. Krievu teātris un iespējamie krievu kritiķi ( es patiesi nezinu vārdā nosaukt) taču pats par sevi ir sezonas apritē. Gan sapratīsimies kādā citā jautājumā, dzīve jau vēl netinas bezcerībā un ceļi nav bruģēti ar klupšanas akmeņiem.
  • 0
  • 0
Paulas Jēger-Freiman spoks
P
Velēnu vecīt, man ir tāda sajūta, ka mēs viens otram tā kā garām runājam. Es vairāk no prāta, Tu - no jūtu pozīcijām. Satraukums ik gadus ir par Spēlmaņu Nakts žūrētājiem - vai viņi noskatās itin visas sezonas izrādes itin visos LV teātros un, ja nē, tad, kā viņu vērtējums var būt uzskatāms par daudzmaz objektīvu un/vai ticamu. Tā ir vai nav? Tikmēr žūrētāji, ik gadus, sūdzas par MILZĪGO izrāžu skaitu, un pēdējā laikā arī par negatavo un līdz pilnībai nenoslīpēto izrāžu īpatsvaru sezonas izrāžu MILZĪGAJĀ kopskaitā! Tā ir vai nav? Tāpēc es ieteicu katrā LV teātra lielpilsētā vispirms izsijāt tos vērtīgākos un skatītāju iecienītākos sniegumus, un tad tos pārsūtīt uz lielo valsts mēroga žūriju, kuras locekļiem tad atliktu noskatīties un novērtēt šos te jau lokāli izsijātos veikumus. Vārdu sakot, pamēģināt tādu kā divpakāpju pieeju - vispirms lokāli atsijāt un tad visas valsts mērogā. Nesapratu Tavu piezīmi, ka kritiķiem jau neesot tikai LATVIEŠU teātri vien jāapmeklē. Cik tad vēl Latvijā bez Krievu Drāmas ir to NELATVIEŠU teātri? Starp citu, vai nebūtu par ļaunu Spēlmaņu Nakts žūrijā šad un tad ietvert arī kādu krievvalodīgo kritiķi? Jāuzmanās, lai tā mūžīgā vārīšanās savā sulā nesāk kļūt par klupšanas akmeni.
  • 3
  • 0
Spokam no Velēnu vecīša
S
Mums jau nav pat, par ko strīdēties. Māksla- dzīves spogulis, acis- dvēseles spogulis, ierunātas frāzes, var būt, var nebūt. Bet katra atsevišķā mākslinieka iztēle, pieredze, uzkrājumi ir tikai viņa, tāpēc mēs ar aizrautību vērojam, ja ir. Par "abonementiem" esmu pārpratis, jo domāju, ka laimīgais skatītājs apmeklē visus teātrus. Ja ne, tad kā viņš varēs salīdzināt? Teātru darbinieki, aktieri, režisori, skatītāji, protams, varētu piedalīties vērtēšana, izsakot savus viedokļus, bet tad jau uz to galīgo saietu jāiet ar saliekamām gultām. profesionālie kritiķi jau neapmeklē TIKAI latviešu teātra izrādes vien. Un tas tiešām ir par daudz...Viņi sajūk paši sevī kā jaunajā piena mašiņā. Kad es biju jauns, ak vai, ko tik nesastrādāju, šodien zinu, ja būtu jaunība un tas prāts, kas šodien, būtu gan feini! Bet vai Mīlestību pārspīlēt maz iespējams? Tad jau drīzāk kaislību un greizsirdību... " Lai dara jaunie pa savam, tikai nevajadzētu apnicināt, apsmiet to, kas dārgs bijis iepriekšējām paaudzēm! Kā briedītis mūs tracināja ar savu- nedzirdu! Ar staigāšanu pa zāli, lai no visām skatītāju vietām viss būtu redzams( tas no Elzas Radziņas pūra). Vai nebūtu šodienai noderīgi, vai kau kā tā?
  • 0
  • 0
Paulas Jēger-Freiman spoks
P
Velēnu vecīt, māksla taču ir dzīves spogulis, ne? Un ar to "mülestību" ar' nevajadzētu pārspīlēt. Mīlestība ir pieķeršanās tiem, kuri gādā vai kuriem būtu jāgādā par mūsu labsajūtu un drošību. "Un kurš tad var atļauties teātŗi vien sēdēt?" - Teātrī cik lugas sezonā iestudē? Kādas astoņas? - Astoņreiz sezonā aiziet uz teātri - vai tā skaitās "teātrī vien sēdēšana"? Otrkārt, es neteicu "goda abonementi," bet "sezonas vērtētāja" abonementi. Kādi "drošuļi" vajadzīgi, lai nominētu vai nobalsotu par sezonas sakarīgāko kritiku? Tur varētu būt divi balsojumi - teātra darbinieku un skatītāju. Spēlmaņu Nakts ir vajadzīga un jauka tradīcija. Varbūt, ka derētu vienkāršot visu to nominēšanu un izvērtēšanu. Varbūt, ka vērtēšanā vajadzētu iesaistīties pašiem aktieriem un režisoriem. Tie, kuriem attiecīgajā sezonā mazāk darba savā teātrī, lai iet, skatās un vērtē citu teātru uzvedumus. Nu, kaut kā tā. Ja jau profesionālie kritiķi ir tik ļoti noslogoti ar paralēlu pilnas slodzes nenormētu darbu... Struka-Zole, piemēram, visās apskatnieku aptaujās slavē NT izrādes, jo, kā pati atzīstas, citos teātros vispār neko nav redzējusi. Kad es biju jauna un darbojos teātra kritikas jomā, tad tā negāja.
  • 3
  • 0
Spokam no Velēnu vecīša
S
Māksla taču nav dzīves kopija, tas ir savveida acu apmāns, ilūzija, kas tēlainībā izteikta. Tēlaina domāšana ir līdzvērtīga mīlestībai, kurš pats nav jutis, nesapratīs. Paši mākslinieki pa lielākai daļai egoisti un meļi, mūs aizrauj tas, ka viņi paši savam izgudrojumam tic un līdz ar to mēs ticam. Tieši māksla dara skaudro realitāti izciešamu. Par skatītāju "goda abonementiem" nepiekrītu. Ideja laba, bet mūsu sabiedrībā nerealizējama. Blata un radniecības sistēma visu sapurgās. Un, kurš tad var atļauties teātrī vien sēdēt? Pirmā abzace ļoti interesanta, bet kur rast tos drošuļus, kuri nominēs, ko?
  • 5
  • 0
> Paulas Jēger-Freiman spoks
&
Pēc tam, kad Valmieras teātris Krodera balvai atjautīgi nominēja apskatnieci pēc pašu izvēlētas balvas definīcijas, kas skanēja šādi?: "Krodera balva nav domāta par labu vai izcilu darbu nostabilizētā, jau zināmā sistēmā - ir nepieciešams izaicinājums, jauns skatpunkts, "vairāk un citādāk, nekā gaidīts", atzina teātra pārstāve. Apskatniecei droši vien tas bija patīkami.... :). Ar tām nominācijām ir tā kā ir.
  • 3
  • 0
Spēlmaņiem
S
Laiks būtu pienācis, lai, gatavojoties saviem svētkiem, Jūs atcerētos ne tikai E.Smiļģi (ļoti formāli, ar dažiem ierakstiem), bet aizmirstībai neatdotu arī pavisam nesenās teātra vēstures personības. Par A.Liniņu domāju. Nedzīvojat taču vienai dienai. Kamēr vēl ir viņa audzēkņi, skatītāji, kolēģi, arī ģimenes locekļi. Un, neskatieties, ka S.Radzobe tik neinteliģenti nokritizēja L.Sīli. Arī S.R. recenzija ir vēstures sastāvdaļa, diemžēl. L.Sīle nav teātra zinātniece, un, ne jau viņas redakcionālās kļūdas nosaka grāmatas galveno vērtību. Vērtība ir: "Nopietnās sarunas par aktiera profesiju, par tapšanas grūtībām un metodi, ar kādu viņus studijā mācīja Lidija Stiebra, Aina Matīsa un Arnolds Liniņš, manā ieskatā ir šīs grāmatas vislielākā vērtība. Te nu reiz izlasāms, ka aktiera profesija ir mūžīgs sevis veidošanas darbs, grūts, ilgstošs un nežēlīgs. Pēdējā laikā aktieru profesijas sakarā nekas tik nopietns nav lasīts. (G.Saulīte kroders. lv). Kad esat apjukuši nomināciju jūklī un punktu skaitīšanā, varbūt īstais laiks samēroties ar tiem, kas bijuši pirms. Citādi tādi viendienīši vien paliksiet.
Nagu vīle un ancuka vīle
N
Nevienam nav liegts veidot monogrāfiju par režisora-inscenētāja, aktiera, pedagoga ARNOLDA LINIŅA nozīmi/ ieguldījumu latviešu teātra vēsturē. Lūgtum, pie darba! ************************************************************************************* Vai tad nu, piemēram, Lenvija Sīle nesavtīgi un labprāt nelīdzētu savākt, sistematizēt, apkopot materiālus par A. L., mākslinieku-personību, kas bijis arī viņas pašas pedagogs. Stāstījumus, skaidrojumus un notikumu liecības taču neatteiktu A. L. dzīvesbiedre- režisore un pedagoģe Aina Matīsa. Vicerektors- profesors Jānis Siliņš jau reiz mēģinājis kaut ko darīt šajā jomā, tika uzrakstīta nodaļa grāmatā, kas saucas, ja nemaldos- „ 20. g .s. režija Latvijā.” (Profesores S. Radzobes vadībā un sakārtojumā. ) Kas ir dīvaini un mazsaprotami? Ka S. Radzobes attieksme pret rakstītājiem bieži bijusi itin dzeldīga. Pa pēdām klajā nākušām grāmatām, sekojušas S. R. recenzijas: N. Ikstena, autoresprāt, tika izniekojusi tēmu, runājot ar Māru Zālīti grāmatā "Zīdtārpiņu musināšana”, Lenvija Sīle (” DT 6. studija”) vienkārši pieder statusam, no kura nav JĀBAIDĀS, tāpēc dabūjusi pa mizu dāsnāk. Manuprāt, teātra zinātniece tikai vienā nozīmē mēdz būt samiernieciska, ja nav jābīstas, ka "nedabū pretī". Tāpat Gunnars Treimanis par savām 4 grāmatām saņēma „ pēdīgo svaidījumu” no S. R. recenzijā " Treimaņlaiki ". Vārda māsa Silvija Geikina, varbūt tāpēc, ka nav mācījusies pie Silvijas Radzobes, arī zibenīgi ierindojās noliekamo sarakstā, līdzko sacerēja grāmatu, kas veltīta Jaunatnes teātrim. Nebija jau tās grāmatas bez vainas, ne kritika " kažokam" tīkama, bet tāpēc jau saule nav beigusi spīdēt. Viens vienīgs jautājums paliks karājamies gaisā: KĀPĒC GAN labāk ZINOŠĀ, SAPROTOŠĀ PROFESORE PATI NAV RAKSTĪJUSI, JA VIŅAI ir DOTI LIELĀKI MĀKSLAS IZPRATNES DZIĻUMI? Gundegas Saulītes citāts, kas ievietots komentārā ar niku „ Spēlmaņiem”, mani nemaz neizbrīna, jo ir L. S. slavinošs. Kas gan šos vārdus te būtu cēlis gaismā? Ka tik ne ... vai kāda „ tuvu stāvoša persona” ? Nē, nu tas taču nevarētu būt...Mūsu skaidrajā un ētiski draudzīgajā Varenajā Kopā... G.S. citāta sakarā, ieminēšos, ka grāmatas par Imantu Adermani, par Marinu Zirdziņu ir tuvinieku un teātra kolēģu stāstījumu sagrupējums, īpaši jau par M.Z., kur satilpinātas radu atmiņas, tuviniekiem sedzot arī grāmatas izdošanas finansiālo pusi un atvēršanas svētku izdevumus Rīgas Latviešu biedrības namā. Piešpricējot kādu pastāstu, drusciņu bilžu un recenziju gabaliņus no Ramona Kepes (Operetes t. solista) personīgā arhīva, iznākusi glīša grāmatiņa, turklāt ar disku, kurā dzirdama Marinas Zirdziņas balss. Līdzīgi notika arī ar grāmatu par I. Adermani, kuras izdošanā lieli nopelni I.A. dzīves biedrei Laimdotai. KO GRIBĒJU TEIKT, te visai nedraudzīgus faktus kopā salikdams ? Ka mūsu mazās LATVIEŠU tautas apdzīvotajā teritorijā, visādu rebju, nenovīdības, draugu būšanas, ambīciju, aizmugurisku gājienu, domu starpu ir par daudz. Faktiski tas ir mūsu lāsts. Toties mūsu dzīvi, nebūt ne pelēko un vienmuļo, izdaiļo Dziesmu un deju prieks, kā zaigot nozaigo Streļčenoka un Strīķes nesatricināmais maigums. Nereti Silvijas Radzobes rakstiem seko neslēpti jutekliski Normunda Naumaņa komentāri, kā lekni, zaļoksni dēsti, spraudekņi, tie iegulstas interneta dzīvinošajā augsnē. Piemēram: „Vai cien. kritiķe pati saprot, ko šeit sarakstījusi? (-) Cien. Radzobei laikam šķiet, ka gejiem "nestāv" vai kā? „ ( Satori.lv par DT M. Butterfly ). Bet no pretējās puses domu graudi paliek nebiruši... Vai tad no tiesas nav žēl?! TEĀTRIS, MĪĻIE, TEĀTRIS! Bet Spēlmaņu naktij vēlu, lai pompozitāte un pārspīlējumi neatņem šim skatītāju iemīlētajam gada notikumam laba vēlējumus un sirsnību, kas ceļas no sirds.
  • 4
  • 0
subjektīva viedoklis
s
Esmu neiztrūkstoši vērojis Spēlmaņu naktis, slikti nejuzdamies arī dienā. Man šķiet, ka šis pasākums tādā veidā, kādā tas īstenojies līdz šim, ir izsīcis. Bija gadi, kad ne domāt tur tuvumā piekļūt, tagad jau piedāvā, vai kāds nevēlētos imitēt publiku, aizņemot "vakantās" skatītāju vietas, piemēram, DT. Manuprāt, nominēto ir par daudz. Vairāki nominētie nostādīti viens otram līdzās, ka pat muļķītim skaidrs top, kurš būs sceptera turētājs. Ir nominanti, kas būtu apbalvojami par to vien, ka viņi daudzus gadus ir tikai izvirzīti, radot iespaidu, ka notiek sīva konkurence. Un tad vēl balva par mūža ieguldījumu, kura noraudzēta abrā, kurā vairums jaunāku ļaužu neieskatās, tamdēļ viņus ij neatpazīst. Kā mums trūkst? Aktieru saimē ir superīgie džeki un aromos tvīkstošas dīvas, jauni režisori nevar vien savām idejām atbilstošu vietni atrast. Kritiķi/ vērtētāji labvēlīgi pastiepj savu roku, kā daiļi uzteicot, tā arī ar šmirģeli slīpējot. Katrs savā vietā. Bet tie, kas sevi nākotnē vēlētos redzēt kritiķa lomā, lai apdomā, vai ir gatavi tik dramatiskai dzīvei, noslodzei : atņemot laiku sev tuvajiem, riskējot, piemēram, sākt dzert, lai Die’s pas, pat nezināmas izcelsmes dzērienus vai, piemēram, lietot "spaisu"!? Varbūt uz brīdi apturēsim to vērtētāju milzīgo pārprodukciju? Nupat, noskatoties filmu par Valmieras brīnišķīgo aktrisi Elīnu Vāni un viņas Māmiņu ( filmas veidotājas, savulaik arī žurētājas Mārītes Balodes draudzeni/ skolas biedri), radās pārgalvīga doma- varbūt radiniekus un skatītājus pievienot arī Spēlmaņu nakts inscenējumam? Neturēsim taču sveci zem pūra! Kaut kā tā...
iepriekšējais subjekts
i
Mēs visi, kas nemākam vienaldzīgi tenterēt, dzīvot bez mākslas, iejūtamies un baudām izdomātu, sacerētu tēlu pasauli, cits vairāk, cits mazāk kļūstot kā bērni. Varam smiet un as'ras liet, un, tas ir jauki, ka Daba un Māksla mums neliedz savu gaismu, kas rosina mūs emocionāli atvērties un līdzi spīdēt- kā jāntārpiņiem, kā ūdenim akā, pat tad, ja reizēm esam kā prauli, gala beigās tomēr uzmirdzam. Kad Silvija Radzobe Satori recenzēja kultūras raidījumus, domāju, ka šis vēl nebija "gājis gaisā". Elīna Vāne man mīļa kā aktrise, cienu jauno mākslinieci par degsmi, par sevis nežēlošanu un spēku, kas staro no viņas atveidotajiem skatuves tēliem. Vairākkārt esmu redzējis Elīnu koši sarkanā tērpā, man šķiet tā viņai lieliski piestāv un lieliski raksturo- košums un kaislība, aiz kura jūtama dziļa un bagāta domu un jūtu pasaule. Diženi skan jau pieteikums- 100 gramu kultūras personība, tad vēl šī postmīļā ķeķerēšana. Domāju, ka Elīna ir stiprs cilvēks un mūsu žēlošanas nealkst, bet mākslinieces portretu nevajadzēja gan aptamborēt ar tik salkanu rišu. P.S. Domāju, ka Spēlmaņu nakts būvei, kas sevī ietver veselas teātra sezonas notikumus, laiks uzlikt jaunu jumtu, nostiprināt pamatus, kas galvenokārt ir teātra vērtētāju ziņā. Kaut kāda vārdos neizsakāma negantība Spēlmaņu naktij velkas līdz, būs jāuztaisa "ūdens", varbūt, ka attiksies.
  • 4
  • 0
Arī subjektīvi
A
Tiesa, Mārīte Balode E.Vānei pāri nodarīja ar savu attieksmi filmas veidošanā. Žēl Elīnas. Bet draugu, radinieku loma nav mazā, te nu tas skaidrāk par skaidru saskatāms. S.Radzobe Satori recenzēja kultūras raidījumus, žēl, ka par šo gadījumu un M.Balodi nav izdevies iepazīties, toties diezgan nesaudzīga kritika raidījumam par E.Gulbja saiknēm Latvijas kultūrā, nepamanot raidījuma uzstādījumu, kas vairāk bija vērsts ģimenei. Bet tiešām neturēsim sveci zem pūra, arī tad, kad S.Radzobei (Lielā izrāde) jācitē Z.Radzobe kā Ir recenzente, kā arī M.Svarinskas 26.11.2013. atziņas pirms gada Spēlmaņu nakts kontekstā: Teātra kritiķis vispār ir apbrīnojama profesija. Teātra praktiķis, ja jūsmo, tad par savu veiksmi, bet teātra kritiķis uzgavilē tieši svešai veiksmei. Pavērojiet Silviju Radzobi, kad viņa skatās izrādi, kas tai ļoti patīk, – darbībai seko nevis pieaugusi sieviete, bet bērns, kas sajūsmā izplūdis smaidā. Toties, ja izrāde nepatīk, arī gluži kā bērns sapīkst, jo neveiksme pa īstam sāpina.
  • 7
  • 1
Vai teātris ir kļuvis par biznesu?
V
Tas, ka cilvēki interesējas par procesiem, arī teātrī, ir jauki. Man tikai rodas jautājums, kāpēc šī interese notiek ar citādāk domājošu (un vispār domājošu) cilvēku nozākāšanu?Kas tas ir?Varbūt visiem jādomā vienādi? Atcerieties, kaut kur jau piedzīvots......Bet, ko nu te, gan jau" supermenis' visu paskaidros.
dogvila
d
Roma Dolzjanskis gada laikaa noskatas ap 300 izraazju pa visu pasauli + ap 400 ierakstaa. Tas ir daudz!
Seksts
S
Pārdomas pārdomu galā, tik tāļ', ka netieku vairs pats ar sevi galā: 1. Kādā nozīmē 3 dāmas ( teātra apskatnieces) dēvētas par personībām? Tiek dziļāk noskaidrotas cietušo- 200 izrāžu slogu pārcietušo zintnieču personības vai avīze vēsta, ka šoreiz izteikušās ir kritiķes, kam raksturīgs sabiedriski nozīmīgu īpašību kopums? Teksts drošu atbildi uz šīm pārdomām nedod, tāpat kā Normunda Naumaņa atsevišķās pārdomas 2. " ...Kritiķi ir tie paši "parastie skatītāji", tikai iespaidu pārsātināti". Tišheizeres k-dze ir riskējusi, tā sacīdama, lai gan tie vārdi ir ķepiņās likti un it kā varētu būt domāti ar pavisam citu nozīmi, cerēsim, ka tas tikai tāpēc pasprucis, ka nozīmīgais formulējums aizgūts no kādas ļoti gudras un talantīgas aktrises. Protams, ka gribētos zināt tās aktrises vārdu, kura ir ne tikai gudra, bet arī vēl talantīga. Labi, lai tā būtu, atbalstam un mierinājumam ielieku grāmatzīmi tajā latviešu sakāmvārdu krājuma lappusē, kur tā lasāms:" Kas daudz grib zināt, ātri vecs paliek! " 3. Kā nu būt, kā dzīvot tālāk, ja 2012. gada 6. jūlija laikrakstā tā lasām ( saīsināti): ja tā padomā, Džilindžers ir iespļāvis savam teātrim sejā, teātros dalīts rasols, teātris par skatītāju daudz nedomā, vajag uzsvērt (par) „vidējo skatītāju”. Bargi un skarbi, vai ne? Toreiz uzskatu sadursme notikusi apgāztā kārtībā- vispirms izteikušās dāmas, tad NN, tagad dāmas atsaucas Normundam Naumanim, kritiķi rotaļājas it kā laukumā, kurā nav vārtu. Gadu straumē esmu šo to iečekojis, kas manī izraisījis smagas pārdomas: Latviešu teātra zinātnieki NEKAD NE-PAR-KO NEVIENOSIES. Tā kā viņu starpā eksistē augstāki un zemāki numuri, rodas būtisks traucēklis. „Tā nav domubiedru kopa ar savu dabisku centru un kopēju redzējumu.” 4. „ Par lielās un mazās zāles šķīrumu.” Tā, manuprāt, būtu vērā liekama ierosme. Domāju, ka te neko neizšķir telpas kubatūra, bet gan tas kā aktieri jūtas: lieli skatuves mākslinieki ir atzinušies, ka visu mūžu skatoties partnerim acīs, esi matījis, ka īstenībā viņš tevi tikpat kā neredz. Mazajās zāles daudz spēcīgāk jūtams, vai starp aktieriem nodibinājies kontakts, līdz niansēm- ir vai nav, piemēram. Lielajās zālēs, lai aizpildītu skatuvi tiek uzlaists bariņš mākslinieku, kam jānovērš tukšie laukumi telpā. Izstrādāti, mērķtiecīgi masu skati, šķiet, pieder pagātnei. Būtisks izrādes trūkums lielajā zālē radies aiz tam, ka lieliski dejo, dzied, bet ar runāšanu ir tā kā ir. Dažs, piemēram, mēģina kliegt, bet saprast tomēr nevar, jo artikulācija pati par sevi negrib nedarbojas. 5. Nobeigumam piesavināšos kādu teātra recenzijas virsraksta fragmentu „Neapmeklējiet pirmizrādes!”. Citiem vārdiem, nevajadzētu izteikt spriedumu, skatoties „ pirmos krampjus”. 6. „ Spēlmaņu nakts žūrētāju kompānija ir sava veida "barbari" – citu darba patērētāji ar tiesībām tos ievērot un atzīmēt vai, gluži otrādi, – ignorēt”, saka NN. Tas jau ir solis uz labošanos, uz gaitu pretim mazliet izteiktākai cilvēcībai. 7. Neizsludiniet un neapspriediet nominantus pirms laika. Lai paliek pārsteigums Svētku vakaram. Utopija, vai ne? Nu tad lai Nemesīda izdala katram pa nektāra kausam- nemirstībai un mūžīgai jaunībai!
Dille
D
Man šķiet, ka latvieši ir nojūgušies savās balvu un ordeņu kaislībās. Kritikas, analītikas, interpretāciju nav, bet vieni vienīgi nebeidzami atzīmju, zvaigznīšu, nozīmīšu kariņi. Kaut kādi brežņevi.
garāmgājējs
g
Puse problēmu atkristu, ja tie kritiķi vairāk spētu profesionāli cienīt cits citu (nu neinteresē lasītājiem veci nopelni, izglītības papīri, savstarpējās ne/attiecības). Un vēl - tā Latvijā gatavotā jauno meiteņu - kritiķu plejāde arī būtu laižama caur sietu. Apnikusi neargumentētā pļāpāšana un vājās kultūrsaknes. Absolūtā objektivitāte, protams, ir neiespējama, bet komandu gan tad varētu izveidot.
Paulas Jēger-Freiman spoks
P
Atkal jau (Verhoustinska) sūdzas par MILZĪGO IZRĀŽU SKAITU!!! Cik tieši milzīgs ir MILZĪGS izrāžu skaits? Un tad tās "nepabeigtās, nenoslīpētās" izrādes? - Tās uzreizi jāstrīpo laukā - profesionālā teātrī tādas vispār nevar būt. Nu, tad varbūt jārosina Spēlmaņu Nakti vispār atcelt - milzīga izrāžu skaita un nepabeigtu, nenoslīpētu izrāžu milzīgā īpatsvara dēļ?
xxx
x
Vairāk nekā, cienītā Henrieta!
  • 1
  • 5
Henrieta
H
Sezonā, kad biju žūrijā, tika iestudētas vairāk kā 120 izrādes. Tās (dažas turklāt vairākkārt, jo vairāki sastāvi) jānoskatās sezonas desmit mēnešu laikā. Vismaz trešdaļa - teātros ārpus Rīgas. Paralēli strādājot pilnas slodzes nenormētu darba laiku, katrs otrais/trešais vakars teātrī un katras nedēļas brīvdienās izbraukums uz ārpus Rīgas teātri IR daudz.
  • 7
  • 3
Vai
V
tas ir normāli, ka kritiķu sagatavošana jau ilgstoši ir vienas personas iespaidā? Kaut kas taču nav kārtībā. Nav kritiķu personību. NN pārdomām piekrītu, bet, ja vērtētāji visi būs kā kāda/as replikas, vērtēšanas procesi kļūs aizvien bēdīgāki. Ar interesi vienmēr tveru V.Kairiša, A.Hermaņa, D.Sīmaņa teikto, viņi analizē to, kas mums apkārt, spēj pateikt būtisko. Radošas personības.
procesā
p
Tā gluži nav taisnība. Ceļš uz kritiku neved tikai caur LU bc, mg...Turklāt arī tur ir vismaz divas spēcīgas "personas" :)
  • 0
  • 3

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja