Brūces var sadziedēt

Kurzemes piektajā lielkaujā cietušā dievnama atjaunošana rit raiti pēdējos piecus gadus, savukārt 1962. gadā, kad Lancmanis baznīcu apmeklēja pirmoreiz, tā par mata tiesu bija pagābusies no nojaukšanas un unikālo skuptūru seedzināšanas.Atšķirībā no Rundāles pils, kas nekad nebūs gatava, Lestenes baznīcu var pabeigt, saka Lancmanis. Kopā ar Rundāli un Lesteni viņš cer būt kopā arī pē 2018.gada 31.decembra - datuma, kuru jau izziņojis kā savu pensijā iešanas brīdi.Fragments no intervijas:Vai Latvijā kari ir iznīcinājuši daudzas vērtības, ko jūs būtu gribējis redzēt saglabātas?Latvijā ir viena nelaime - visi kari no to vērtību viedokļa, kas man ir tuvas, Latviju ir skāruši ļoti nežēlīgi. Skaistākās pilis, lielākās mākslas vērtības tieši latvijā tiek izvāktas ārā - paldies Dievam, Rundāle ne.Un Lestenes baznīca arī ne.Tā jau varēja stāvēt tāda, kāda bija. Līdz 1945. gada februārim tā bija ideālā stāvoklī. Tā bija neiedomājama neveiksme, ka šādā vietuļā vietā, prom no visiem ceļiem, vajadzēja notikt tādām kaujām.Kad jūs pirmoreiz ieraudzījāt Lestenes baznīcu?1962. gada oktobrī. Turp mēs devāmies divi Mākslas akadēmijas studenti. To, kas ir Lestenes baznīca, zinājām no Roberta Vipera grāmatas, bet nezinājām, kādā stāvoklī to ieraudzīsim. Piebraucām - visas durvis vaļā, var iet iekšā un ņemt, ko grib. Viss stāvēja savā vietā, izņemot to, kas jau bija nolauzts.Kad 1964. gadā sākām darboties Rundālē, Lestene mums kļuva par papildu misiju. Visus šos gadus esmu dzīvojis ne tikai kopā ar Rundāli, bet arī ar domu par Lesteni.Zinājām, ka tā ir bēdu ieleja, un sākām "vākt kopā". 1964. gadā daļu baznīcas iekārtas paņēma Tukuma muzejs un pēc tam atdeva mums, mēs savukārt paņēmām skulptūras, kuras bija savācis un Mākslas akadēmijas bēniņos glabāja Jurģis Skulme. Skulmes nopelni Lestenes saglābšanā ir izšķiroši, viņš ar tēvu jau tūlīt pēc kara sāka par to interesēties.Visu lielo interviju ar Imantu Lancmani lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!