Varat šādā sutā padiriģēt?
Kšištofs Pendereckis: Tiešām visīstākā pirts! Tikko biju Libānā. Pēc tam gan pāris dienu pabiju ziemeļos, Somijā. Viskarstāk, protams, bija Libānā, ap 40 grādu. Taču tur ir ļoti sauss gaiss un karstumu tik briesmīgi nejuta.
Ko darījāt Libānā?
Piedalījos festivālā Balbekā, kas pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Koncerti notiek brīvdabā - ļoti skaistā vietā, pie romiešu tempļa drupām. Bet, protams, ar ļoti sliktu akustiku. Viņi mēģināja to uzlabot ar elektronikas palīdzību, bet tas daudz nelīdzēja. Atskaņojām Bēthovena uvertīru, manu alta koncertu versijā čellam un Frederiku Šopēnu viņa 200 gadu jubilejā.
Esat liels Šopēna romantiskās mūzikas mīļotājs?
Nekad neesmu tāds bijis. Manā bērnībā un skolas gados Šopēnu spēlēja katru dienu. Mūziku no rietumiem toreiz Polijā nedrīkstēja raidīt un Šopēnu spēlēja vienā laidā. Šī iemesla dēļ negribēju Šopēnu dzirdēt vispār. Bet pērn pievērsos Šopēnam. Mani palūdza, un es piekritu.
Vai iepatikās?
Dodu priekšroku viņa klavierdarbiem, jo viņš nebija simfoniskās mūzikas, orķestra partitūru meistars.
Dāvida Oistraha noslēgumkoncerts Pērnavā veidots divu diriģentu vadībā un līdzās jūsu darbiem ir latvieša Artura Maskata un igauņa Veljo Tormisa darbi. Vai tiesa, ka tikai tagad Rīgā izlēmāt, ko kurš diriģēs?
Izlēmu diriģēt tikai divus savus skaņdarbus: Adagietto no operas Zaudētā paradīze un Agnus dei no Poļu rekviēma. Pilnīgi pietiek! Es uzticos Tenu Kaljustem: esam strādājuši kopā un viņš jau ir ierakstījis manus kora darbus.
Ko jaunu pašlaik rakstāt?
Esmu jau gandrīz pabeidzis jaunu darbu, kuru Šopēna institūts pasūtīja Šopēna jubilejas gadam. Protams, ne jau klaviermūzika. Top apjomīgs (apm. stundu garš) dziesmu cikls solistiem, korim un orķestrim ar F.Šopēna draugu, vienlaikus ar viņu Parīzē dzīvojušo dzejnieku vārdiem un arī vēlāko gadu dzeju. Pirmatskaņojumu novembra sākumā Varšavā diriģēs izcilais Krievijas diriģents Valērijs Gergijevs, muzicējot ar savu orķestri un Polijas kori.
Pērn viņš diriģēja jūsu skaņdarbu Prelūdija mieram. Simboliski?
Tā bija prelūdija, ko komponēju speciāli šim koncertam, atzīmējot, ka pirms septiņdesmit gadiem sākās II Pasaules karš. Man lūdza uzrakstīt īsu skaņdarbu, piemēram, fanfaras. Taču es izšķīros par mazliet garāku darbu metāla pūšaminstrumentiem. Tā bija pirmā reize, kad Gergijevs diriģēja manu mūziku. Viņam izdevās lieliski, un es uzaicināju viņu diriģēt savu nākamo jauno darbu.
Iespaidīgs bija jūsu monumentālā Credo atskaņojums jūsu vadībā Rīgas Domā. Esat iemīļojis Latviju?
Diemžēl esmu te bijis tikai ļoti īsu laiku. Būtu jāiepazīst šejienes cilvēki, jāuzkavējas ilgāk, lai varētu ko pateikt.
Bet jūs un latviešu komponistu Pēteri Vasku pārstāv viena un tā pati Schott izdevniecība.
Viņu pazīstu jau sen. Pirms daudziem gadiem viņš uzrakstīja skaņdarbu speciāli manam festivālam. Tas bija 1980. gads - biedīgi tumšs un traģisks brīdis, jo tobrīd nezinājām, kādu ceļu Polija turpmāk ies…
Kā tagad attīstās jūsu mūzikas festivāls?
Septembrī sāksim celt koncertzāli. Lai gan tas ir laukos, taps koncertzāle ar vairāk nekā 700 klausītāju vietām. Tur paredzētas arī istabas studentiem, jo mans sapnis ir festivālā izveidot meistarstudiju skolu. Šim nolūkam piesaistījām Eiropas naudu.
Un dendroloģiskais parks ar kokiem, kuru stādus vedāt no visas pasaules, arī no Latvijas?
Parks ir 30 hektāru lielā teritorijā. Katru gadu tajā iestādu vismaz 200 jaunus kociņus. Es ar to nodarbojos jau kopš 1974. gada, man ir liela ozolu un citu koku kolekcija. Pats vairs nezinu, cik manā parkā ir koku. Zinu, ka tur ir ap 1700 koku šķirņu.
Vai krīze ietekmējusi kultūras dzīvi Polijā?
Polija ir vienīgā zeme Eiropā, kur pašlaik nav nekādas krīzes. Šogad esam pat plusos. Bet tas ir tādēļ, ka cilvēki ir smagi un mērķtiecīgi strādājuši un mums ir ražošana. Ir ļoti svarīgi, ka Polija eksportē preces. Tiesa, valsts atbalsts māksliniekiem tagad ir mazāks nekā komunistu laikos un nekā gribētos. Toties mums ir brīvība, un tas ir vissvarīgākais.
Bija liels izaicinājums komponēt olimpisko spēļu atklāšanai Ķīnā?
Patiesībā es neko šīm spēlēm neesmu komponējis. Es nezinu, kur starptautiskie mediji ko tādu bija ņēmuši. Esmu komponējis tikai olimpisko spēļu atklāšanai Minhenē 1972. gadā.
Jums patīk rakstīt kino? Kā veicās nesenā sadarbība ar Martinu Skorsēzi filmā Slēgtā sala?
Neko speciāli nerakstīju, viņi vienkārši izmantoja manus agrāk rakstītos skaņdarbus. Pēdējo reizi kino komponēju 1965. gadā, pēc tam vairs to neesmu darījis. Taču daudzi režisori izmanto manas mūzikas fragmentus. Arī Andžejs Vajda slavenajā filmā par Katiņas traģēdiju (Katiņa, 2007).
Viņi prasa jums atļauju?
Parasti to dod mana izdevniecība. Es pats ļoti gribēju, lai Vajdas filmā skan mana mūzika, jo Katiņā nogalināja arī manu tēvoci, tāpat kā Vajdas tēvu. Labi, ka ir tāda filma, tik spēcīgs darbs, jo Krievija vienmēr noliedz patiesību. Pasaulei tas ir jāzina. Tagad ikviens zina, kas to izdarīja.