Māmiņai, cik vien var, cenšas palīdzēt vecākie bērni. Divpadsmit gadu vecā Vita labprāt dodas pēc iepirkumiem uz veikalu _Supernetto_ vai Purvciema tirgu, kas netālu no mājas. Meita zina, cik katram santīmam liela nozīme ģimenes budžetā. Taču bērns nevar ne izvērtēt produkta kvalitāti, ne tirgū izsekot svaru rādītājiem. Jāpaļaujas, ka tante aiz letes nešmauksies. Par šo paļaušanos Lauras rūgtais stāsts.
Laura uzskata, ka vēl pirms diviem vai trim gadiem starpgadījumu ar bērna apšmaukšanu bija mazāk, tagad arī pārdevēji cenšas izdzīvot par jebkuru cenu. Pieaugušais veikalā pasvārstīs rokās krējuma trauku vai piena paku, vērtējot derīguma termiņu, izcilās gaļas šālītes, meklējot labāku gabaliņu, paskatīsies, kādi kartupeļi vai āboli iebērti tīkliņā. Bērns dodas iepirkties ar mammas sarakstu rokās, kvalitātei un cenai nepievēršot uzmanību. Supernetto ir lēto preču veikals, taču gudrs pircējs tajā atradīs vajadzīgo. Taču Vita dažkārt atnesusi mājās gan iepuvušus ābolus, gan sacietējušu maizi. Tas pats tirgū. Laura atceras: «Iedevu Vitai piecus latus, lai atnes pienu un mazo krējumu. Meita prasīto atnesa un arī atlikumu - 20 santīmu. Taču bija jābūt četriem latiem un divdesmit santīmiem! Tad arī Vita aptvēra, ka pārdevēja tirgū viņai izdevusi naudiņu kā no viena lata. Viņa aizskrēja atpakaļ, bet pārdevēja meiteni sabāra - tik maza un jau blēdījas! Vai saldējumam pietrūcis? Vita raudādama pārnāca mājās.»
Laura spriež - var jau pārmest, ka sūta iepirkties meitu, bet, viņasprāt, bērns divpadsmit gados jau ir prātīgs cilvēciņš. Turklāt pašai mājās rūpju tik daudz, ka nespēj vien visu paveikt. Viņa nesaprot - kā var apkrāpt bērnu? Vai cilvēcība un godīgums jau ir aizmirsti jēdzieni? Tādos gadījumos neskriesi arī uz Patērētāju tiesību aizsardzības biroju. Tas būtu, kā ķert vēju laukā - nevar sūdzēties par to, ko nespēj pierādīt. Laurai visvairāk sāp, ka, iepazīstot pasauli no šīs puses, Vita ātri sapratīs, ka uzticēties cilvēkiem un dzīvot godīgi mūsu laikos ir liela greznība. Par to dārgi jāmaksā.