Ar Līgo noskaņu šūpulī
Sabiedriskums, organizatores talants un viesmīlība Asjai Felsbergai doti piedzimstot, jo viņa pasaulē nākusi 23. jūnijā - Līgosvētkos. «Paradoksāli, bet ar dziedāšanu neaizraujos un siers man īpaši negaršo,» smaida Asjas kundze. «Man patīk dejot, lai gan dejošanas prieku atklāju jau krietni pusmūžā.» Pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta par dejošanu ieinteresējies Asjas dzīvesbiedrs. «Vīram tobrīd bija atbildīgs darbs, no kura vajadzēja relaksēties, un viņš nolēma, ka varētu atpūsties dejojot. Es pievienojos. Tagad dejojam kolektīvā Svēte,» stāsta Asjas kundze un uzsver, ka dejošana palīdz saglabāt fizisko enerģiju un sniedz saviļņojošus brīžus. «Gaišas emocijas man saistās ar piedalīšanos dažāda mēroga deju svētkos, kur uzstājas daudzi dejotāju kolektīvi. Latvijas Senioru deju svētkos pat saņēmām svētku karogu! Šādi pasākumi ir lielisks optimisma lādiņš ilgam laikam,» domā Asja.
Lielu darba dzīves daļu Asja Felsberga strādājusi par angļu valodas skolotāju, bet tas nav bijis viņas jaunības sapnis, drīzāk apstākļu sakritība. «Sākotnēji ieguvu latviešu valodas un literatūras skolotājas izglītību, bet izrādījās, ka šādas specialitātes pedagogu ir daudz, tāpēc apguvu angļu filoloģiju un sāku mācīt šo svešvalodu,» stāsta Asja. Dzīves gaitā viņai nācies strādāt dažādās Latvijas izglītības iestādēs, ar sirsnību viņa atceras Priekuļu skolas audzēkņus. «Viņi bija ļoti patstāvīgi, lieliski organizatori. Bērni paši sarīkoja Jaungada eglītes pasākumu un mani uz to uzaicināja,» atceras kādreizējā skolotāja. Angļu valodas pedagoģes iemaņas Asja Felsberga jau bija atbīdījusi dzīves otrajā plānā, kad izrādījies, ka viņas zināšanas vajadzīgas Jelgavas pensionāriem. «Tagad vadu angļu valodas klubiņu. Dalībnieku valodas zināšanu līmenis ir ļoti dažāds, bet mans mērķis ir panākt, lai cilvēki nebaidītos runāt angliski. Diemžēl mums, latviešiem, ir raksturīgi, ka svešvalodā baidāmies runāt, ja neesam nešaubīgi pārliecināti, ka nekļūdīsimies. Bet bailes vajag pārvarēt, jo, tikai runājot, valodu var apgūt. Tik daudz kā angliski pastāstīt par sevi, savu ģimeni un hobijiem jau ikviens cilvēks var iemācīties,» Asjas balsī ieskanas pedagoģes stingrība.
Popularizē latviešu dejas
Angļu valodas zināšanas un dejošana jelgavnieci aizvedušas pie nodarbes, kas patlaban ir viena no Asjas prioritātēm, pie Eiropas Savienības finansētā Grundvig projekta Kultūras tilti. Felsbergas kundze ir šī projekta Latvijas koordinatore. Kultūras tiltos iesaistījušies Latvijas, Lietuvas, Polijas, Beļģijas un Portugāles seniori, kurus vieno dejotprasme un kuri ir gatavi savas tautas dejas popularizēt citās zemās. «Esam jau demonstrējuši latviešu tautas dejas, viesojoties Lietuvā un Polijā. Pagājušajā vasarā visu projekta dalībvalstu pārstāvjus - vairāk nekā 30 cilvēku - uzņēmām Jelgavā. Šogad mums jādodas vispirms uz Beļģiju un pēc tam uz Portugāli,» stāsta projekta koordinatore. Citu valstu senioriem no visām latviešu tautas dejām vislabāk patikusi plaukstiņpolka, bet Latvijas dejotājiem vislielākais izaicinājums bijis poļu polonēzes apgūšana. Asja novērojusi - Eiropas valstu seniori ir līdzīgi, lielas atšķirības dzīves uztverē vai uzvedības stilā nepastāv. «Tikšanās reizē Lietuvā mēs, latvieši, dzīvojām kaimiņos portugāļiem. Bija Līgosvētki, un, kad pateicu, ka man ir dzimšanas diena, portugāļi aizrautīgi dziedāja man apsveikuma dziesmas,» atceras Asja.
Radu prezidente
Par savu hobiju Asja Felsberga sauc radniecības saišu uzturēšanu un dzimtas vēstures izpēti. Viņa izveidojusi dzimtas koku, kas aizsākas ar viņas vecvecākiem un turpina sakuplot ar aizvien jaunām atvasēm. Dzimtai ir neparasts uzvārds - Paemi -, jo Asjas vecaistēvs nācis no Igaunijas. Asjas kundze uzsver, ka savas dzimtas izjūtai ir ļoti liela nozīme un ka radi bērnībā un jaunībā viņai ļoti palīdzējuši. «Es agri zaudēju abus vecākus - tēvs nepārnāca no Otrā pasaules kara, bet mamma drīz pēc kara nomira. Mani un brāli aprūpēja tēvamāsa, kurai savu atvašu nebija, bet tieši viņa grūtajos pēckara laikos bija gan mans un brāļa, gan vēl citu, bez vecāku gādības palikušo radubērnu lielākais atbalsts. Vēlāk, studējot augstskolā, man palīdzēja viens no brālēniem,» ar sirsnību stāsta Asja. Vēlmi iegūt izglītību un mērķtiecību viņa, šķiet, mantojusi no sava tēva. «Tēvs bija jaunākais deviņu bērnu ģimenē un auga diezgan trūcīgos apstākļos, tomēr ar uzņēmību un neatlaidību ieguva jurista izglītību, kļuva Rīgā par notāru un līdz pārmaiņu un kara laikam paguva sasniegt ievērojamu labklājību. Mammai, kura nāca no turīgiem Alojas puses zemniekiem, piemita mākslinieces talants, un to ir mantojuši mani dēli. Jaunākais dēls pat pabeidzis Mākslas akadēmiju, arī vecākajam dēlam, diplomētam agronomam, ir dotības vizuālajās mākslās,» ar lepnumu par savu ģimeni saka Asja.
Pēc viņas iniciatīvas jau vairāk nekā 15 gadu viss plašais radu pulks reizi gadā sanāk kopā. Dzimtai ir arī savs karogs un himna, un tieši Asjai Felsbergai kā radnieciskās kopības izjūtas stiprinātājai piešķirts simboliskais Radu prezidentes gods.
«Daudzi kritizē Latvijas veselības aprūpi, bet es gribu pateikt paldies šai valstij, ka joprojām dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi un dzīvoju tāpēc, ka ar valsts atbalstu man bija pieejama tāda medicīniskā palīdzība, kas ļāva nepalikt, kā saka, pieslēgtai pie sistēmas. Es arī saņemu valsts apmaksātas zāles,» uzsver Asjas kundze un aicina paturēt prātā, ka, raugoties uz nepilnībām un trūkumiem, nevajag noniecināt labo un vērtīgo. Vienmēr. Itin visā.