Vēsturnieki apgalvo, ka alus esot viens no senākajiem pasaules dzērieniem. Saglabājušās liecības, ka jau aptuveni 5000 gadu p. m. ē. Mezopotāmijā mūsdienu Irākas teritorijā starp divām upēm Tigru un Eifratu šumeru ciltis darinājušas alu, kā arī 3000 gadu p. m. ē. Ēģiptē tika gatavots alum līdzīgs dzēriens no graudu iesala. Viduslaikos tirdzniecības attīstības dēļ, kā arī neskaitāmo karu rezultātā alus veidošanas tradīcijas izplatījās visā pasaulē. Daudzu aldaru izpratnē vēsturiski nozīmīgākais likumdošanas akts ir 1516. gadā Bavārijā izdotais «alus tīrības likums», kuru mūsdienās bieži vien piesauc ražotāji, cenšoties izcelt savu lolojumu citu starpā. Šajā likumā tika noteiktas sastāvdaļas alus brūvēšanai - ūdens, iesals un apiņi -, kā arī pievērsta uzmanība alus cenas noteikšanai, lai varētu veiksmīgāk iekasēt nodokļus. Raugs tika uzskatīts par ražošanas procesa sastāvdaļu, un tā patiesā nozīme tika atklāta dažus gadsimtus vēlāk. Iepriekšminētais likums gan nerada īstu pārliecību, kā tas piecsimt gadu senajā vēsturē aizsargāja alus baudītāju tiesības un intereses. Diemžēl mūsdienās alus brūvēšanā ir atļauts izmantot visas pārtikas nozarē atļautās sastāvdaļas, arī konservantus un stabilizatorus - lai paātrinātu ražošanas procesu, kā arī lai pavilktu garāku galaprodukta realizācijas termiņu.
Nenoliedzami viena no svarīgākajām sastāvdaļām ir ūdens, tā kvalitāte, kas tieši ietekmē alus garšu. Tradicionāli pagatavots alus ir dzīvs dzēriens, kura sastāvā ietilpst dažādi mikroorganismi. Par skanīgo vārdu salikumu «dzīvais alus», kas ieņēmis nozīmīgu vietu alus cienītāju apziņā, varam aizmirst, ja tehnoloģiskajā procesā tiek lietota pasterizācija, sarežģītas filtrācijas metodes, konservantu vai citu ķīmisku vielu pievienošana. Jo mazāka tehnoloģiskā ietekme un apstrāde, jo vērtīgākas īpašības alus sevī saglabās. Jo ilgāks būs dzēriena realizācijas termiņš, jo mazāk tajā būs kas atlicis no dzīvā alus. Starp citu, kāpēc daži Latvijas lielie alus ražotāji kautrējas norādīt uz etiķetes sava brūvējuma sastāvu? Vai tur būtu kas slēpjams!?
Bet nu gan par šodienas varoņiem.
Alus Valmiermuiža. Prieks, ka beidzot arī Latviju ir sasniedzis mazo alus darītavu radīšanas un attīstības bums. Pieļauju, ka tuvākajos gados aktuāls varētu kļūt sauklis: «Katrā pagastā savu alu!» Vairāk nekā gadu tirgū ir pieejams Vidzemē pie Valmieras tapušais Valmiermuižas alus. Fascinē pudeles etiķetes dizains, kas ieturēts minimālisma stilā. Alum piemīt piesātināta, zeltaina dzintara krāsa, kuru lieliski papildina ilgstoša un kupla putu cepure. Aromātā atklājas izteiksmīgas graudu iesala nianses un tikko manāma rauga pieskaņa, kuru brīnišķīgi papildina liegana augu valsts buķete. Alus garša ir izteiksmīga un pārliecinoša, ar viegli rūgtenu apiņu piesitienu nobeigumā. Valmiermuiža būs noteikts favorīts lager tipa, ne pārlieku rūgtena alus cienītājiem.
Alus Krombacher Weizen. Viena no vadošajām Vācijas lielražotājām Krombacher alus darītava dibināta 1803. gadā un vairākās paaudzēs to pārvalda Šādebergu ģimene. Divus gadsimtus senās aldaru tradīcijas apvienojumā ar mūsdienu tehnoloģiskajiem sasniegumiem ļauj uzņēmumam gadā saražot vairāk nekā piecus miljonus hektolitru alus un eksportēt to uz 48 pasaules valstīm. Krombacher kviešu alum piemīt interesanta dūmakaina krāsa. Piepildot glāzi, tas veido biezu un noturīgu putu slāni. Alus aromātā izteikti izpaužas kviešu iesala smarža ar minimālu eksotisko augļu - citrusaugļu, banānu - klātbūtni. Alus struktūru varētu vēlēties biezāku, tomēr tā neliedz baudīt pieklājīgu, tradicionālu dzērienu ar viegli rūgtenu un īsu nobeigumu.
Alum visu izšķir garša, tāpēc mans novēlējums Līgo vakarā - atrast katram savu iecienītāko un neaizmirst par papardes ziedu...