Tagad daru to, ko gribu
Kad pēc 21 pediatrijā nostrādāta gada gājusi prom no šīs jomas, turklāt mainot dzīvesvietu no Tukuma uz Aizkraukli, Benita vēl nav zinājusi par izdegšanas sindromu. «Ja strādā par mediķi, strādā no sirds un visiem gribi būt labs, tas neizdodas. Jo visiem vienādi nevari būt labs. Un ja nav pozitīvu emociju, kas novērš no domām, izdegšanas sindroms, pieļauju, var piemeklēt arī vecumā,» prāto Benita Harjo. Viņa neslēpj - tad, kad ārpus darba vēl ir arī kupla ģimene, vairs neatliek laika meklēt īpašas izklaides tikai sev par prieku. «Agrāk bija daudz pienākumu, kas aizņēma laiku. Toties tagad daru to, ko gribu,» par savu brīvā laika pavadīšanu saka Benita.
Bērni jau izauguši - tiesa, neviens no trim nedzīvo Latvijā. Meitai Vācijā jau nokārtota ģimenes dzīve, jaunākais dēls ar dzīvesbiedri un mazmeitiņu apmeties uz dzīvi Velsā. Benita cer, ka vecākais dēls, kurš mācās Dānijā, atgriezīsies dzimtajā zemē. Šo pozitīvi cerīgo domu viņa, kā pati teic, «laiž ēterā». Bet nav jau tā, ka tikai bērni spēj piepildīt Benitas dzīvi, galvenais dzinulis esot «dzīvot tā, lai ir interesanti». «Un kas tad radīs to interesantumu, ja ne es pati?! Nevar jau gaidīt visu gatavu no citiem, jācenšas pašai!» ir pārliecināta seniore. Viņas brīvā laika pavadīšanas prioritāte ir dejošana - Benita, tiklīdz no Aizkraukles 2006. gadā pārcēlusies uz dzīvi Jūrmalā, iesaistījusies Jūrmalas senioru deju kolektīvā Abelīte. Mēģinājumi, koncerti, ārzemju viesturnejas - seniore ir sajūsmā. Braucienā uz Dāniju esot tik bijis daudz pozitīvu emociju! «Varu tikai apbrīnot mūsu dāmas, kuras 70, 80 gadu vecumā iztur septiņas dejas bez pārtraukuma! Es arī tā gribētu - un līdz gadiem deviņdesmit,» bez skaudības dejotājas uzliela Benita.
Joprojām tā pati slimība?
Tagad, februārī, Benita jau pošas uz draudzeņu salidojumiem, gatavojas Valentīndienai - jo draugiem un kolēģiem taču jāsagatavo sirsnīgi pārsteigumi. «Deju kolektīvā 8. martā mūs apsveic mūsu kungi, izdomā kaut ko interesantu. Un mēs apsveicam viņus, pēc vecajām tradīcijām - 23. februārī,» nosmej Benita.
Seniorei viss saplānots - vasarā viņa posīsies uz Latvijas Benitu salidojumu, ko ik gadu rīko dažādās Latvijas vietās. «Satiekoties ar vārdamāsām, jūtos tā, ka viņas man būtu gara radinieces!» Benita domā, ka tieši vārds piešķir būtībai īsto dzirkstelīti. Draudzene gan Benitu uzskatot «drusku par dullu», jo viņa nespēj nosēdēt mājās pie televizora - skrienot tik apkārt. «Pašreiz, kā teica mana pareizā draudzene, joprojām slimoju ar slimību Pērkam kopā.» Kas tā par slimību? Izrādās, nopērkot speciālu kuponu, tā ir iepirkšanās par puscenu. Tā kopā ar draudzenēm Benita aiziet, piemēram, uz restorānu ar ievērojamām atlaidēm panašķēties ar suši, apmeklē koncertu, teātri, izbauda ajūrvēdas masāžu, jogu. Līdzīgā veidā viņa nopirkusi biļetes ceļojumam uz Pēterburgu, Tallinu - par dažiem latiem! Dēls ierādījis, kā lēti iepirkties internetā, un tagad ir āķis lūpā.
Bet pirms pieciem gadiem Benitai iepatikusies nūjošana - ja ideja aizrauj, atliek to realizēt! Ļoti tīk ūdens aerobika, viņa stāsta: «Pēc nodarbībām ir patīkams nogurums, bet jāpadzeras tēja, mazliet jāatpūšas, un sajūta ir tik atvieglota, pozitīvi uzlādēta!» Seniore piedalās velomaratonos, un vasarā vairāki kilometri gar jūru esot tīrā bauda! Benita jau kopš bērnības slēpo un arī šo nodarbi nav atmetusi, nupat bija pieteikusies slēpošanas maratonam Apkārt Alaukstam. Žēl, ka atcēla, bet nekas, pieteiksies nākamajam. Izslēpoties esot nepieciešamība.
Dejot vēl ilgi, ilgi!
Katru gadu Benita Harjo cenšas kaut kur aizceļot. «Priecājos par to, cik daudz skaistu vietu ir Latvijā. Izmantoju jebkuru iespēju aizbraukt, kaut vai ar sestdienas vilcienu līdz Gulbenei.» Benita ir izbraukusi visu Eiropu, bet kā apliecinājums viņas azartam un zinātkārei ir eksotisku pastkartīšu kolekcija no visas pasaules malām, ko var saņemt savā pastkastītē, internetā reģistrējoties Postcrossing.com. Benita rāda iespaidīgu albumu -pirmās atklātnītes sākusi kolekcionēt, izveidojot albumu ar saglabātām apsveikuma kartītēm jau no 70. gadiem. Tagad ir ap 400 bildītēm, arī no Brazīlijas, ASV, Ķīnas, Portugāles, Somijas, Ukrainas, Norvēģijas. «Princips vienkāršs - minētajā adresē internetā jāreģistrējas. Tad tev piedāvā piecu cilvēku adreses - viņi savos profilos norādījuši lietas, kas viņus interesē, hobijus. Izsūtu viņiem savas atklātnītes, un piecas kartītes man atsūta pretī. Kādam holandiešu pārim ap gadiem astoņdesmit gan bija noteikums - atklātnīti ar īsu aprakstu par sevi rakstīt holandiešu valodā. Nekas - tekstu ievadīju google tulkotājā, pārrakstīju uz kartītes ar roku un aizsūtīju. Un man atsūtīja pateicību par manu ekselento holandiešu valodu!» smej Benita. Vēl jau viņa kolekcionē arī jubilejas latus un katras eirozonas valsts eiro. Bet ko darīs, ja aizies pensijā, ko vēl gribētu savā dzīvē izmēģināt? Benita mirkli apdomā: «Tad būs tik daudz brīva laika... Mācīšos valodas! Vēl? Ēst gatavot noteikti nemācīšos, man nepatīk. Un badā tāpēc neviens nav nomiris. Es gribētu dejot vēl ilgi, ilgi. Pastaigāties, nūjot, iet uz teātri, koncertiem. Pašam jau ir jāgrib dzīvot ar pilnu krūti.»