Mazos noturēt skolas solā, kad sākas pavasaris un spīd spoža saule, ir pavisam grūti: «Mums ir ļoti iesīkstējušas tradīcijas - skola beidzas maijā, sākas 1. septembrī, tikai tā un ne citādi. Ziemas brīvlaiks ir ļoti īss, jo kopā sakrīt gan Ziemassvētki, gan Jaunais gads, bet trijos vasaras brīvajos mēnešos bērniem nav ko darīt, vecāki strādā, vecvecāku lauku daudziem bērniem nav, un viņi izlaižas, dzīvo bez uzraudzības, demolē visu, kas pa rokai. Agrāk pusaudži vismaz varēja iekārtoties kādu mēnesi pastrādāt, tagad tādu iespēju ir pavisam maz. Vasaras nometnes ir, bet tās ir dārgas, lielai daļai vecāku nav pa kabatai.
Izglītības ministrija uztraucas, ka Latvijas skolās ir visīsākais mācību gads pasaulē, bet faktiski jādomā, kā organizēt skolēnus, ja mācību gadu pagarinātu uz vasaras rēķina, kas būtu pat apsveicama lieta.»
Skolotāja Matroze saka - mācību laiku varētu pagarināt par divām nedēļām maijā, un brīvlaiks varētu beigties nedēļu vai divas ātrāk augustā. Taču tādām izmaiņām nepieciešams valsts atbalsts: «Es domāju, ka bērniem ne maijā un jūnijā, ne augusta pēdējās nedēļās nav jāsēž klasē, bet zināšanas jāturpina apgūt muzejos, brīvā dabā, parkos, jāizzina apkārtne, jādodas ekskursijās. Tagad tas nav iespējams, jo viss maksā diezgan lielu naudu.»
Skolotāja Matroze uzskata, ka vecāki valstij maksā nodokļus, savukārt valstij jāpalīdz audzināt jauno paaudzi, kas būs tās nākamie pilsoņi: «Piemēram, ja klase iet uz izglītojošām iestādēm - muzejiem, zooloģisko dārzu - vai apmeklē dabas parkus, par ieeju būtu jāmaksā simboliska nauda - lats vai divi par visu klasi kopā, jo šajās vietās bērni turpinās izglītoties, skatoties gleznas, iepazīstoties ar valsts vēsturi, izzinot dabu, putnus un dzīvniekus. Ideālā variantā skolēniem ekskursantiem varētu būt lētākas biļetes arī sabiedriskajā transportā, ja ekskursijā dodas visa klase kopā ar vienu vai diviem skolotājiem. Tāda apkārtnes, savas pilsētas, novada vai valsts vēstures izzināšana audzinātu skolēnos arī patriotiskas jūtas.»