Gruvešos taču ir cilvēki!
Dažas dienas pirms notikušās nelaimes Anželika mērojusi ceļu no Mālpils centra uz mājām kopā ar kaimiņiem Tatjanu un Oļegu Ignatjeviem. Izjautājusi, cik ilgi Taņa strādā bērnudārzā par auklīti, izrādījies - jau vairāk nekā 20 gadu. Viņa savu mīlestību deva citiem bērniem, jo paši savu jaunībā nelaimīgi zaudējuši.
Saprotot, ka abu vairs nav, pārņēmis izmisums, ka vēl nesen viņus sastapusi laimīgus, apmierinātus, abi bijuši strādīgi un labsirdīgi. Oļegs darba mūžu pavadījis Mālpils pienotavā. «Viņi viens bez otra nevarēja, mīlēja un atbalstīja viens otru. Un abi reizē arī atstāja šo pasauli,» stāsta Anželika.
Sieviete atceras, ka traģiskajā naktī brāziens, kas izgāzis loga rāmi, atgādinājis tornado viesuļa spēku. Šķitis, ka plosās dabas stihija. Abi ar draugu Aivaru, neko pat nejuzdami, skrējuši basām kājām pa sabirzušajiem stikliem laukā. «Ieraugot sabrukušo māju, pirmajā brīdī apstulbu, tad izdzirdu kaimiņa izmisīgo palīgā saucienu un aptvēru, ka gruvešos taču atrodas cilvēki! Jāzvana glābējiem, bet tālruni pat neesmu paņēmusi,» stāsta Anželika. Sākuši zvanīt pulksten 2.50. Tajā brīdī licies, ka pārāk ilgi neviens nebrauc, un raudādama zvanījusi atkal, bet vēlāk izrādījās - glābēji ieradušies jau pēc divdesmit minūtēm.
Bijis šoks un neziņa, kas noticis ar kaimiņu mazajiem bērniem. «Pēc tam man stāstīja, ka es esot bļāvusi kā traka, lai vīrieši meklē palīgus. Izmisīgo kliegšanu pati neatceros,» teic Anželika un, atmiņā pārdzīvojot visu vēlreiz, atzīstas, ka uztraukumā trīc kājas. Daudzu tuvinieki zvanījuši, lai uzzinātu, vai viņējie ir starp cietušajiem, vai dzīvi. Zvanījuši darbabiedri un tikai noteikuši: «Man prieks dzirdēt tavu balsi.»
Naktī atbraukusi viņas māsa ar vīru, kura tumsā skrējusi un izmisusi saukusi - kur ir Anžela, vai ir Anžela? «Kad apkampāmies, sapratu, cik svarīgi izjust, ka tādā brīdī klāt ir tuvi cilvēki, kas nepametīs vienu. Atbrauca arī dēls un meita,» emocijas neslēpj stāstītāja. Arī citiem sabraukuši radi, un sanākuši apkārtējie, visus centušies apkampt un mierināt.
Pretī tukšums
Citiem nama iedzīvotājiem, atverot durvis, pretī pavērās tukšums, jo kāpņu telpas vairs nebija. Anželikas dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, dīvainā kārtā sienas palikušas, jo virs tā abi stāvi nobruka pilnībā. Stāvu augstāk pa kreisi sienas bija sagāzušās un atgādināja telti, tās pasargājušas guļošo Ņinu Kostenko un viņas meitu. Abas ar ievainojumiem aizvestas uz slimnīcu.
Steigā likts visiem evakuēties, tādēļ tuvinieki, novada domes pārstāvji saveduši siltās drēbes, tēju, sviestmaizes. Glābēji strādājuši līdz gaismai un tikai tad atelpā iedzēruši sarūpēto tēju.
Par katru mājas iedzīvotāju varētu uzrakstīt savu stāstu. Tur dzīvojuši un joprojām dzīvo radu radi un draugi, dzīvokļus savulaik saņēmuši jau senāki kaimiņi. Anželika stāsta, ka pirms viņas ģimenes dzīvoklī mitinājās jau mirušie vecvecāki, kuri bijuši labi draugi ar Ņinas tanti un viņas vīru. Kopā svinējuši jubilejas, bieži viens pie otra viesojušies. Pirms pāris gadiem no Rīgas Mālpils novadā pavadīt vecumdienas atbrauca arī Anna Meze. «Viņa rāmi vadīja dienas. Bieži sēdēja pie mājas un kaut ko pārdomāja. Mums visiem ir iedalīti nelieli piemājas dārziņi, tur viņa rušinājās, kopa vistiņas...» par bojāgājušo sirmo kundzi teic jaunā sieviete.
Upmalu mājā Anželika dzīvo 23 gadus, to viegli sarēķināt pēc pirmdzimtā dēla Oļega vecuma. Pašlaik māsa viņai atdevusi savu dzīvokli turpat netālu, jo pārsvarā dzīvo Tukumā. «Tomēr tas ir un paliek tikai pagaidu variants, jo nav mans,» atzīst mālpiliete. Mēbeles vēl nav izvestas, paņēmusi pašu nepieciešamāko - drēbes, traukus un citu iedzīvi. Anželika strādā Mālpils vidusskolas ēdnīcā par pārdevēju un teic, ka ļoti apmierināta ar darbu, tādēļ aizbraukšanu citur nespēj pat iedomāties. Tagad, apsverot notikušo, nožēlo, ka dzīvokli nebija apdrošinājusi, jo pārsvarā cilvēki paļaujas, ka nekas tāds dzīvē nevar notikt.
«Kad meitai teicu, ka diemžēl nebūs vairs īsti kur pie manis atbraukt, mani aizkustināja viņas teiktais: mammu, nav svarīgi - kur, bet - pie kā braucu, tāpēc vienalga, kur tu arī būsi apmetusies,» vēl pēc sarunas piezvanot vēlējās pateikt Anžela Tarakanova.
Grūti visu sākt no nulles
Pie mājas piebrauc autoceltnis, un no augšējiem stāviem vīrieši cenšas iznest mēbeles un citu iedzīvi. Dzīvokļu īpašnieki ir nerunīgi un nevar prognozēt, kas notiks nākotnē. Nocelto ledusskapi no putekļiem mazgā Natālija Cibuļonoka. «Kāda invalīde ir ar mieru atteikties no pašvaldības dzīvokļa, lai to ārpus rindas piedāvātu ģimenei ar trim bērniem, kuri palikuši pilnībā bez iedzīves,» par iedzīvotāju atsaucību stāsta Mālpils pašvaldības sociālā dienesta direktore Olga Volosatova. Dzīvoklis pilnībā iznīcināts arī gados vecākam kungam, kurš pašlaik atrodas slimnīcā. Pagaidām uz nenoteiktu laiku ir iespēja apmesties Mālpils profesionālās vidusskolas dienesta viesnīcā. Tur mitinās kāda sociālā riska ģimene, daudzbērnu ģimene, kā arī bojāgājušās Birutas Šmites vecāki. Sociālā dienesta vadītāja saka - laukos daudziem nav darba, bet iespēja tikt pie alkohola atrodas. Nodzer pensionāru naudu, tāpēc daži to uztic sociālajiem darbiniekiem, lai nenoņemtu.
Iedzert paticis arī 48 gadus vecajai Birutai, kura liktenīgajā naktī viesojās pie Aleksandra Karkaņica. Viņa dzīvoklī arī noticis sprādziens. Šos cilvēkus tuvinājis alkohols.