(Saskaņa)
Jūsu vērtējums - ekspektācijas, komisiju izveidojot, un nu, tai beidzot darbu?
Pirmkārt, jāatzīmē, ka pats komisijas izveides fakts ir sasniegums, jo opozīcija - Saskaņa un divi Saeimā klātnākušie politiskie spēki - spēja vienoties, ka šāda izmeklēšana jāveic. Tas parādīja, ka opozīcija spēj sarunāties. Un tas attiecas arī uz otru izmeklēšanas komisiju, Zolitūdes lietā. Otrkārt... Manā parlamentārā darba pieredzē - un man šī ir trešā izmeklēšanas komisija (vēl bija par Krājbanku un Ķemeriem) - šis ir pirmais gadījums, kad kāds komisijas loceklis, šajā gadījumā Vienotības pārstāvis Šadurskis, atsakās parakstīt komisijas ziņojumu. Tas nozīmē, ka valdošais politiskais spēks, kas principā noteica gan komisijas priekšsēdētāja un viņa vietnieka ievēlēšanu, gan virkni komisijas darba virzienu, ir saskāries ar situāciju, kad nespēj kontrolēt komisijas darbu un secinājumus. Turklāt jāpiezīmē tāda īpatnība, ka Vienotība Šadurska personā mēģināja izmantot šo komisiju, lai kārtotu iekšējās pretrunas partijā. Bet rezultātā Vienotība, atvainojos par izteicienu, ir sačakarējusies meistarībā, jo komisijas secinājumi ir pretēji tam, ko pauda šīs partijas ministri par bankas pārdošanu - cik tā bijusi veiksmīga utt.
No partiju savstarpējo attiecību viedokļa tas viss ir jautri, bet kāds ir «sausais atlikums» plašākai sabiedrībai?
Izmeklēšanas komisijas darbs nav kādu notiesāt. Atbilstoši likumam par šādām komisijām ikvienas izmeklēšanas gala ziņojums ir politisks dokuments. Tā ir sava veida politiska deklarācija, politisks vērtējums notikumiem, kas bijuši pagātnē. Mērķis ir darīt sabiedrībai zināmus apstākļus, kas, kā un kāpēc noticis, parādīt, kurš kurā brīdī melojis, un visbeidzot parādīt, vai un kā varēja sasniegt citu rezultātu.
Par to «citu rezultātu». Jūs taču labi zināt argumentu, ka valdība bija laika trūkumā, ka virknei pretendentu bija drošības riski utt.
Man kā juristam ir ļoti viegli nodalīt - ir darbība, un ir bezdarbība. Un arī katrai bezdarbībai ir uzvārds. Tas, ka pārdošanu atlika uz pēdējo brīdi, ir bezdarbība. Un šādu lēmumu pieņēma Valdis Dombrovskis. Kas attiecas uz ar citiem pretendentiem it kā saistītajiem drošības riskiem - manā skatījumā tika izmantoti drošības iestāžu atzinumi, līdzīgi kā drošības dienesti tika izmantoti, lai sijātu administratorus Krājbankas gadījumā.
Un šāda drošības dienestu piesaiste nav pareiza?
Kategorijās «pareizs» - «nepareizs» nevar vērtēt. Bet tas, ka drošības dienestu iesaiste, dažādie slepenie ziņojumi rada daudz jautājumu un divdomību, gan ir fakts. Neredzam patiesos argumentus. Izmeklēšanas komisija var konstatēt, ka Ministru kabinetu sēžu slēgtajās daļās minēti vieni argumenti, savukārt sabiedrībai šis «stāsts» pasniegts citādi. Respektīvi, pārdeva ne tikai Citadeli - valdošās partijas centās «pārdot» sabiedrībai savu «stāstu» par šo pārdošanu.
Normāla politika - jūs visi «pārdodat stāstus».
Pat ja tā, tad izmeklēšanas komisijas uzdevums ir noskaidrot, kā šī stāsta pārdošana notikusi. Piemēram, vai atceraties, cik reižu tika solīta pārdošanas līguma publiskošana, kas joprojām nav notikusi? Līdz ar to, manuprāt, tas tomēr ir ieguvums sabiedrībai, ja tā uzzina, kā šādas lietas notiek. Un teorētiski šādiem ziņojumiem būtu arī jāpalīdz novērst kļūdu atkārtošanos nākotnē, bet man arī jāatzīst, ka mūsu valdošie no savām kļūdām nemācās, viņi vienmēr rīkojas situatīvi.